Cilvēki ir tik cietsirdīgi…
Es esmu resna sieviete, un manā psihē ir nostiprinājušās dažas patiesības. Tas notika tajā pašā dienā, kad manu vēderu vairs nebija iespējams noslēpt.
Šo patiesību vidū ir “fakts”, ka resnas sievietes nav pelnījušas to, lai nēsātu apspīlētas kleitas vai seksīgu sieviešu apakšveļu. Bet, kad runa ir par modi, mūsu vienīgais mērķis ir atrast to, kas nepadara mūs vēl resnākas.
Es runāju par kaisli uz melnām kleitām, par noteikumu nēsāt tikai brīvi krītošus krekliņus un bikses ar augsto jostasvietu.
Tiek uzskatīts, ka pilnīgām sievietēm vajag izvairīties no visa ļoti atklāti atvērtā vai apspīlēti interesantā. Modes noteikumi pilnīgajām nosaka, ka ir jāpērk tikai apģērbs ar lieliem apdrukas elementiem un maisveidīgas lietas. Un mums ir jābūt pateicīgām šīm lietām, jo tās mūs padara tievākas un pievilcīgākas (vai precīzāk, ne tik riebīgas) apkārtējo cilvēku acīs.
Nav noslēpums, ka pastāv bailes no taukiem. Atcerieties tauku apkarošanas nedēļu? Vai arī visu Karla Lāgerfelda eksistenci? Mēs dzīvojam pasaulē un gadsimtā, kad pilnīgums (pilsoņu sabiedrībā) tiek uzskatīts ne tikai vienkārši kā kaut kas nepatīkams vai nepievilcīgs, bet kā pilnīgi un galīgi nepareizs.
Mēs karojam ar aptaukošanos, nesaprotot šī termina jēgu. Mēs kultivējam naidu attiecībā pret fizisko īpašību, kas mums nepieciešama, lai izdzīvotu. Un paskatīsimies taisnībai acīs: tauku organismam ir svarīgi.
Mēs apvainojam blogerus, slavenības un aktīvistus par neveselīga dzīvesveida piekopšanu.
Sabiedrība neatzīst, ka veselība nav atkarīga no izmēra, un svars nav automātisks skaistuma, intelekta vai treniņu režīma rādītājs.
Rezultātā mēs bieži vien izjūtam antipātijas, kaitējam savam organismam un kritizējam visu, kas neatbilst standartam un pārņemtai skaistuma ideoloģijai.
Nav noslēpums, ka pastāv tauku fobija, kā es jau minēju. Bet nav noslēpums, ka ir arī pilnīgu sieviešu feministiska sabiedrība.
Un katram cilvēkam, kurš uzskata, ka jūs neesat pievilcīga, nevēlama vai vispār neesat cilvēks savas figūras dēļ, atradīsies vismaz viens cilvēks, kurš spēs jūs aizstāvēt. Vismaz es gribētu tā domāt.
Eksperiments.
Pirms dažiem mēnešiem es nejauši atradu rakstu amerikāņu laikrakstā “Huggington Post” ar virsrakstu: “Es biju ģērbusies bikini, un nekas nenotika”. Rakstā autore – apaļīga sieviete – apraksta savu lēmumu uzvilkt bikini un iziet pludmalē, kā arī pieņemamo apkārtējo cilvēku reakciju uz šādu viņas rīcību.
Bet, kad viņa to izdara, nekas nenotiek. Neviens šausmās nebēg prom. Bērni neraud. Un neviens viņai uz galvas nemet ēdienu.
Es biju pārsteigta, ka nekas nenotika, kad sieviete, uz pludmali ejot, uzvilka divdaļīgo peldkostīmu. Es domāju, ka negācijas izpalika tāpēc, ka viņas bikini bija ar augsto jostasvietu. Fatkini kustība, ar vadībā esošajām iedvesmas pilnajām sievietēm Fabifreš un Tess Mjunstere, – ir skaista, burvīga iniciatīva, kas aicina visas sievietes apjaust, ka pludmalei atbilstošs ir katrs augums.
Bet lielākajā daļā gadījumu uz fatkini fotogrāfijām jūs redzat sievieti peldkostīmā, kas tomēr nosedz viņas vēderu. Pārsteidzošie retro stila peldkostīmi noslēpj pat visbriesmīgākos kilogramus ķermenī. Vai tā ir tā pareizākā pieeja, lai izmainītu attieksmi pret apaļīgiem cilvēkiem sabiedrībā?
Es nekad neesmu valkājusi bikini ar pazeminātu jostasvietu. Es baidījos, ka kļūšu ļoti neaizsargāta. Tā paša iemesla dēļ es baidījos nopirkt tādu pašu apakšveļu. Bet, kad es pagājušajā nedēļā viesojos Maljorkā, es tomēr nolēmu to izdarīt.
Es nopirku lielā izmēra bikini ar pazeminātu jostasvietu – tādu, kas atklātu manu vēderu, manu muguru, manas krūtis, manu celulītu, strijas un citas tāda veida ķermeņa īpatnības. Un devos uz vienu no pludmalēm, kur atpūsās gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi.
Un es gāju. Es vienkārši staigājos turpu – šurpu pa krastu, centos izskatīties pārliecināta, un vēroju ceļā sastapto cilvēku reakciju. Es saskāros ar vairākiem cilvēku tipiem ar dažādām reakcijām. Starp tiem bija tādi:
Jauns pāris.
Es gaidīju, ka lielākā daļa negatīvā reakcija par manu resno ķermeni bikini nāks no cilvēkiem, kas ir aptuveni mana vecuma. Un es nekļūdījos.
Nedaudz šokējoši bija tas, ka divdesmitgadnieku un pusaudžu kompānijas mani neredzēja. Jaunie cilvēki, kas apstājās un ķiķināja, bieži vien bija ar kādu kopā.
Lūk, tāds spilgtāks piemērs: jauns puisis ieraudzīja mani, viņam acīmredzot atkārās žoklis, un viņš centās noslēpt savus smieklus. Viņš pabikstīja savu draudzeni un parādīja ar pirkstu uz mani, un turpināja blenzt. Pēc tam, kad viņa pievērsa man savu uzmanību, viņi pat necentās noslēpt savus skatienus un, protams, necentās noslēpt savus smieklus.
Bet, kas ir pats interesantākais! Kopā ņemot, 3 jauni pāri smējās par mani, un katru reizi tieši vīrietis sāka smieties pirmais un rādīja sievietei ar pirkstu uz mani.
Es nezinu, kāpēc biju tik ļoti pārsteigta. Es pieņemu, ka meitenēm es neesmu nekas jauns, jo, kad par mani smējās bērnībā, pirmām kārtām to darīja citas meitenes. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka sievietes mani pat nebūtu pamanījušas, ja viņu puiši nebūtu uz mani norādījuši.
Tas izskatījās tā, it kā puiši būtu tik aizvainoti (it sevišķi pirmais) par manām izplūdušajām miesām, ka viņiem vienkārši vajadzēja likt kādam blakus novērsties aiz riebuma.
Es jutu, kā šie jaunieši izsaka savu viedokli par to, ka sievietes ( it sevišķi sievietes pludmalē) ir tikai tāpēc, lai priecētu acis, bet, ja viņas to nedara… tad ir pelnījušas izsmiešanu.
Padzīvojuši pāri.
Pilnīgi pretēja reakcija bija vidēja vecuma vai padzīvojušiem pāriem. Es bieži redzēja labsirdīgus smaidus un pieklājīgus šo cilvēku skatienus. Likās, it kā viņi domātu: “Vai viņa nav jauka”, vai “Staigā, staigā, meitiņ”. Bet tā, acīmredzot, ir tikai mana interpretācija!
Tādi sagaidoši smaidi deva man cerību. Tas man sniedz cerību, ka cilveki pārstās rīkoties tik neiecietīgi…kaut arī es zinu, ka tas ne vienmēr tā ir.
Es izdarīju secinājumus, ka tad, kad mēs novecojam, tad paliekam iecietīgāki pret dažāda veida cilvēkiem un pareizi nostādam prioritātes.
Tomēr bija kāds izņēmums. Vīrietis, vidēja vecuma, saviem bērniem (kuriem varēja būt kādi 7 vai 8 gadi) teica: “Paskatieties uz to resno govi”!
Mani tramīgu darīja tas, ka viņš, kā man likās, mācīja savus bērnus neieredzēt visus, kas atšķiras. Bērni neieredzēs tos, kurus apsmēja viņu tēvs. Es nesāubījos, ka jebkura fobija, kas vērsta uz ļaužu grupu, ir nekas cits kā nokopēta uzvedība. Bet šī situācija pārsteidza mani nesagatavotu, un tas bija visbriesmīgākais eksperimenta brīdis.
Draudzenes.
Eksperimenta laikā es divas reizes pamanīju draudzeņu grupu, kura skatījās uz mani. Divas sievietes no Maljorkas apstājās, lai paskatītos, kā es paeju garām. Viena no viņām teica: “Paskatieties uz resnu sievieti”. Bet tas neizklausījās rupji. Viņas tonis nebija ļauns.
Tas skanēja ziņkārīgi – pārsteigti. Viņa, likās, bija patiesi nomākta ar to, ka resna sieviete ir uzvilkusi bikini un staigā pa pludmali. Viņai it kā kāds visu dzīvi būtu teicis, ka tikai slaidas sievietes ir pelnījušas nēsāt tādas lietas.
Un daļēji tā ir arī taisnība. Es ceru, ka liku viņai pārskatīt šos novecojušos, garlaicīgos un neeksistējošus noteikumus par sievietēm, svaru un modi.
Citas resnas sievietes.
Vairākas reizes dienā es ieraudzīju mana izmēra un vēl lielākas sievietes divdaļīgos peldkostīmos. Dažas no viņām bija aiztaisītos krekliņos, dažas peldkostīmos ar augstu vidukli. Bet lielākā daļa valkāja bikini ar zemu jostasvietu, tāpat kā es.
Man jāatzīst, ka es nekad nebiju redzējusi tik daudz apaļīgas sievietes divdaļīgos peldkostīmos sabiedriskajā pludmalē. Var jau būt, ka esmu pavadījusi pārāk maz laika nepareizajās pludmalēs. Bet, kad mūsu skatieni sastapās, mēs sasmaidījāmies.
Solidaritāte sieviešu starpā – tā ir spēcīga lieta, it īpaši, ja tās ir sievietes, kas saprot, kādam posmam dzīvē jūs ejat cauri.
Es nešaubos, ka dažas no viņām arī saņēma skatienus un sarkastiskus smiekliņus no pretējā dzimuma, tieši tāpat kā es. Bet tas viņām netraucēja priecāties par sevi un peldēties kristāli tīrajā jūrā.
Mani secinājumi.
Tajā dienā pludmalē bija simtiem, ja ne pat tūkstošiem cilvēku. No šiem tūkstošiem tikai nedaudzi, likās, mani pamanīja. Ja es pati viņus nemeklētu, es pat šo uzmanību nepamanītu. Tas ir pārsteidzoši.
Jaunie pārīši, kuri rādīja uz mani ar pirkstiem un ķiķināja, bija tālu un viņu bija maz. Šos gadījumus iniciēja jauni puiši – sieviešu nīdēji, un mēs zinām, ka ar tādiem cilvēkiem nav vērts ņemties.
Ja pagrieztu laiku atpakaļ, tad vienīgais cilvēks, ar kuru es saderētu, bija tas, kurš mācīja savus bērnus neieredzēt cilvēkus ar lieko svaru. Tas lika man uzdot jautājumu: ja naidu pret citiem cilvēkiem var iemācīties, tad iespējams, ka tik pat viegli par to ir iespējams aizmirst.
Vēl viena piezīme: kad mēs gatavojāmies iziet pludmalē, manam partnerim palika auksti. Vienīgais, kas bija pie rokas, bija mana kleita. Patriks to uzvilka, nostādot siltumu pāri modei vai dzimumu lomām. Un, kad mēs gājām uz stāvvietu, viņš saņēma vairāk smieklul, skatienu un acīmredzamu šausmu, nekā es visas dienas laikā.
Kāda sieviete tik uzmācīgi un ar tādu naidīgumu skatījās uz viņu, ka likās, ka viņa tūlīt izvemsies. Tas lika man atcerēties, ka daudziem cilvēkiem ir vēl sliktāk, nekā mums, resnajiem. Es nezinu, ko cilvēki domāja par Patriku. Iespējams, ka viņi uzskatīja, ka viņš ir transvestīts vai transseksuālis, un ar to bija pietiekami, lai iekvēlinātu viņu interesi un naidu.
Var jau būt, ka cilvēki baidās no nezināmā. Varbūt, ka cilvēki baidās no tā, ko viņi nevar izskaidrot. Bet, galu galā, nav nekā slikta tajā, ja esi tāds, kāds esi.
Un vienīgais veids, kā normalizēt “nenormālo” – ir nēsāt bikini, ja gribas, vai arī apspīlētu kleitu, ja jums tā patīk. Cilvēkiem ir jāsatiekas ar savām bailēm, lai izmainītu savu redzesloku. Bet tas nenotiks, ja mēs – tie, kas atšķiras no standartiem – slēpsimies un darīsim sevi neredzamas.
avots: lifter.com.ua
Kumelīte – viegla balināšana un stiprināšana.
