Padomā, pirms dod padomu vai izsaki savu viedokli.
Pēdējos 16 gadus žurnāliste Kima Sapata cīnās ar depresiju. Tas nozīmē 16 uzvaras un zaudējumu, pacēlumu un kritienu gadus. 16 terapijas gadi – visu šo laiku viņa nepārstāj ārstēties. Un 16 gadus vienas un tās pašas frāzes – tās parast tiek teiktas ar labiem nodomiem, bet tām pilnīgi nav nekāda patiesa priekšstatu par depresiju.
Šos vārdus vienmēr saka ar labiem nodomiem. Bet tie var būt bīstami un kaitēt, it īpaši, ja tos pasaka kādaam, kas atrodas pašā depresijas kritiskākajā punktā. Tāpēc reiz Kima juta, ka tas ir viņas pienākums pierkastīt un nokomentēt frāzes, kuras nekad nevajag teikt cilvēkam, kurš slimo ar depresiju.
Viss ir normāli, visiem mēdz būt depresija
Patiesība ir tāda, ka ne visiem mēdz būt depresija. Protams, dažreiz cilvēku izjūt bēdas, sāpes un dziļas skumjas. Bet skumjas – tā ir sajūta, bet depresija – tā ir slimība, un tās ir divas dažādas lietas. Ļoti dažādas. Kāpēc tā? Tāpēc, ka depresija ir hroniska saslimšana, bet skumjas, nostaļģija un bēdas pāriet. Tām vienmēr ir kāds iemesls un tās gandrīz vienmēr rodas no kādiem ārējiem notikumiem (kā nāve, šķiršanās vai darba zaudēšana).
Nedomājiet, depresijas simptomi var pastiprināties ārējo faktoru dēļ. Tomēr tie paši par sevi nav depresijas cēloņi. Jo depresija – tā ir slimība, nevesels stāvoklis, ko izraisa ķīmiski, bioloģiski, ekoloģiski un ģenētiski faktori.
Vienkārši pasmaidi un tu jutīsies labāk
Vai jūs tiešām novēlotu nāvējoši slimam slimniekam uzveikt savu slimību ar smaidu? Bet kādam ar salauztu kāju – pārsiet to ar prieku vai vērstiet pie tās ar mīlestību? Nē.
Jo tas ir absurds, un visi saprot, kāpēc – traumām un slimībām ir nepieciešama medicīniska aprūpe. Tāpēc, ka ievainojumus ar gribasspēku vien nevar izārstēt.
Problēma ir faktā, ka, tā kā depresija ir psihoneiroloģiska saslimšana, daudzi to uztver kā apzinātu garastāvokli. Daudzi domā, ka tas ir izvēles vai gribasspēka jautājums. Ka to var vienkārši izmest no galvas.
Bet depresija tā nav veidota. Jo niknāk tu ar to cīnies, jo spēcīgāk tu cīnies ar savām sajūtām, un jo vairāk tu centies saglabāt smaidu uz lūpām, jo sliktāk tu jūties.
Ticiet man, ja tas būtu tik viegli, es PASTĀVĪGI smaidītu.
Kāpēc tu esi tik skumīga? /Kāpēc tu krīti depresijā?
Teikšu godīgi – nav ne jausmas. Tas ir, es ļoti gribētu jums pateikt, kāpēc es krītu depresijā, bet es nevaru. Tā ir slimība, un, kā jau jebkura slimība, tā vienkārši notika. Protams, es varētu izsaukties “kāpēc es!”, bet es to nedarīšu, jo tas man nepalīdzēs. Tas mani nesavedīs kārtībā, neizārstēs un nepadarīs mani par ne tik “skumju”.
Viss varēja būt vēl sliktāk!
Jā, protams, ka varēja. Vienalga vai tev ir depresija, vai nav, viss vienmēr varēja būt sliktāk, bet manas slimības smagumu nenosaka ārējie faktori. Vēl vairāk, zināšana, ka kādam ir sliktāk nekā man, liek man izjust pateicību, bet neatbrīvo mani no manas problēmas un manas slimības.
Vai tu esi mēģinājusi vingrot, meditēt, lūgties vai nomainīt diētu? Un kumelīšu tēju?
Ļaujiet man sākt ar to, ka es nekādā gadījumā neesmu pret alternatīvajām praksēm un alternatīvo medicīnu. Patiesībā, šīs lietas var palīdzēt tiem, kas cīnās ar depresiju, labāk tikt galā ar simptomiem, tāpat kā tie var palīdzēt jebkuram, kurš cenšas apturēt hroniskas slimības lēkmi.
Un tomēr, man joprojām ir depresija, neskatoties uz to, ka es skrienu un vispār esmu salīdzinoši vesela jauna sieviete – jo manai depresijai ir bioloģisks pamats. Jo to ir izraisījusi ķīmiska nelīdzsvarotība, un tāpēc, ka mana depresija ir slimība, saslimšana, kurai ir nepieciešama medicīniska iejaukšanās. Kā diabētam. Kā vēzim. Vai kā sirds nepietiekamībai.
Bet tev ir tik daudz par ko pateikties un būt laimīgai!
Ja neskaita to, ka tas skan gandrīz kā iepriekš minētā ideja par to, ka “viss varēja būt sliktāk”, jums ir taisnība: man ir daudz par ko pateikties liktenim. Man ir brīnišķīga meita, dievīgs vīrs un mīļots darbs, bet pateicība nekādi neizārstēs manu slimību un neuzlabos manu stāvokli (diemžēl).
Tu neizskaties pēc tādas, kurai būtu depresija
Ko darāt jūs, kad fotogrāfējaties? Piemeklējiet pareizo rakursu un smaidiet, spēlējieties ar rekvizītu, vai vienkārši dīdāties ar muļķīgu seju? Vai sociālajos tīklos jūs pēc tam neieliekat tikai labākās – un tikai labākās – fotogrāfijas?
Tā taču jūs darāt. Lieliski. Un tagad pasakiet, nu kāpēc, kāpēc jūs paši dalāties tikai ar labākajām fotogrāfijām, tām, kur ir ideāla gaisma, ideāla āda un ideāls smaids? Tāpēc, ka jūs vēlaties, lai jūs tādus redzētu. Tas ir tas, kā jūs gribat, lai jūs uztvertu. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuri slimo ar depresiju. Turklāt vispār jau ļoti maz cilvēki ar depresiju izskatās tā, kā tas tiek attēlots televīzijas reklāmās.
Tas viss ir tavā galvā
No visām frāzēm, kas atrodas manā sarakstā, šī manī izraisa visspēcīgākāsjūtas. N tikai tāpēc, ka tā ir nepareiz – pilnīgi un absolūti nepareiza, bet tā ir arī nekorekta, nepieklājīga un bīstama.
Kāpēc? Tāpēc, ka tamlīdzīgs apgalvojums nozīmē, ka cilvēkam, kas cieš no depresijas, ir vai arī tam ir jāpiemīt kontrolei pār savu slimību. Tas nozīmē, ka, ja viņš nevar kontrolēt savu saslimšanu, tad tas ir nevis tāpēc, ka viņš ir slims, bet gan tāpēc, ka viņam ir vājš raksturs vai viņš vienkārši to nevēlas.
Tāds domāšanas veids ir bīstams: Kāpēc es nevaru tikt vaļā no sava ieraduma? Es esmu vājas gribas cilvēks. Esmu nožēlojams. Es droši vien jūku prātā. Esmu traks. Es nevaru tikt galā pats ar savu dzīvi. Ak dievs, es patiešām nevaru tikt ar to galā!
Un, kaut arī tas liekas pārmērīgi, tieši tā visbiežāk jūsu vārdi pārvēršas domās cilvēkam, kurš slimo ar depresiju. Visu vai neko. Vienas vienīgas galējības.
AVOS
