heii,nesen biju Dominas Nike veikalā,tur tik patīkami puiši strādā.Sajutos kā pavasarī 🙂

hmm,tik nesaņēmos uzrunāt.Bikli,bet varbūt nākamreiz.Kas zin 🙂

Šo gadu iesāku viena. Nē, nu sagaidīju tuvāko draugu lokā. Mierīgi ar kārtīm, šampiņu pie TV. Aizbraucām paskatīties salūtu. Sabučojāmies ar vēl dažiem draugiem… bet viena. man nav attiecību, ir sekss ar patstāvīgiem partneriem. Iepriekšējo gadu tā arī sagaidīju- skaļi, jautrā lielā draugu un paziņu kompānijas ballītē, kura beidzās ar kniebienu. Šogad, nē. ņemot vērā aizvaadīto gadu, tad tā laikam ir, kā saka- kā sagaidīsi, tā pavadīsi. Šogad mierīgi. Bet vai tas arī ietekmēs visu gadu. Zīmīgi, ka iepriekšējā jaungada rīta partneris bija arī starp šī gada pusnakts bučotājiem. Bet nejau visam ir jāpievērš tik liela vērība. Jādzīvo!

Izjūtot izteiktu adrenalīna trūkumu un protams arī vīriešu uzmanības, pēc brīvdienām, savā e-pastā konstatēju atgādinājuma tipa vēstules- „tev uzrakstīja vēstuli”; „Tevi atzīmēja kā favorītu”; „Grib tevi satikt”.. Iegāju tajā adresē un atcerējos, ka pagājušā gada pēdējajā darba dienā piereģistrējos kādā iepazīšanās portālā. Izkalides un garlaicības vadīta. Tad nu dažas dienas jau saņemu uzmanības apliecinājumus, dažādus piedāvājumus dažādās valodās.  Nolēmu uzrakstīt savu pieredzi.

Sākšu ar to, ka nekad neesmu ticējusi, ka ir iespējams iepazīties ar savu Lielisko internetā, un tā arī turpinu domāt. Saņēmu ļoti daudz it kā nevainīgas iepazīšanās un sarakstes piedāvājuma vēstules, bet zem pilnīgi visām slēpjas seksa tēma. Kāds to vēlas tikai rakstiskā formātā, kāds nekautrējas un konkrēti uzdod jautājumu, vai esi gatava jau šodien nokniebties.

Protasms, es neesmu ne kāda svētā govs. Man patīk lasīt skaisti un erotiski uzrakstītus tekstus. Es dažiem spēlēju līdz. Interesanti tas, kad tie, kuri uztājīgi grib tikties uzreiz, nemaz neuzdrošinās spert soli, lai tiktos, par tikšanos tikai raksta. Kad saki „ok!”, viņi pazū.

Aiz dažiem profiliem pavisam noteikti slēpjas kads cits, ne tas, kas redzams foto attēlā. Ir arī tādi, kas internetu izmanto, jo dzīvē ir pārāk kautrīgi, bet tīmeklī drosmes tik daudz, ka atbaida. Tādi, kas ir neticami interesanti sarunu biedri, atklāti un vienkārši veidojas dialogs. Rezultāts- tie, kas māk sarunāties ir aizņemti vīrieši, kuri internetu izmanto rutīnas izkliedēsanai.

Daži saka, ka dzīvē pietrūkstot laba seksa. Seksa, par kādu viņi gatavi runāt stundām, bet tad rodas jautājums: „Kāpēc dzīvē nerealizē?” Atbilde vai nu klusums un tavs sarunu biedrs pazūd, vai nu atzīst, ka tāpat kā sievietes arī vīrieši ir kautrīgs un savas fantāzijas sev mīļam un dārgam cilvēkam baidās atklāt.

Iepazīšanās portāli- liels biznes! Ir interesanti. Iepazīt cilvēku?! Nav iespējams, ja nu vienīgi patiesi uzraujies uz tāda, kurš gatavs arī dzīvē tikties. Vai vajag pamēģināt čatot tāda veida portālos?! Kāpēc ne?! Lieliska izklaide, kurā gūsi daudz labu un pozitīvu emociju, tev nevien nepārmetīs, ka ignorē viņu, un neviens tevi nenosodīs, ka esi šādā portāla, jo tie, kas tur ir, paši meklē piedzīvojumus un izklaidi.

Vai es ar kādu tikšos?! Iespējams. Man nav ko zaudēt. Varbūt kliedēšu savu negatīvo pieredzi… 

Sveikas! Ir jau 30.12.12. un šajā vēlajā stundā vēlējos ko uzrakstīt savā blogā, ko neesmu darījusi vismaz pusgadu vai vairāk. Vēl viens gads paskrējis, vēl viens maratons noskriets vai noiets , kā nu kuram, bet es pirmo reizi nejūtos laimīga un satraukta par nākamo gadu. Jauns gads , jaunas iespējas – tā man vienmēr ir licies, bet šogad es zinu, ka nākamais gads labāks nevar būt, tikai sliktāks. Šajā gadā esmu pieļāvusi pārāk milzīgu kļūdu, un zinu , ka ar to būs jāsadzīvo arī nākamajā gadā, katrā tā dienā…Es negribot šo ierakstu pārvērtu par ļoti pesimistisku, bet es tiešām vēlu visiem citiem visu to labāko! 🙂 Un galvenais jau ir svētku sajūta, kas pašlaik manī vēl ir, bet kas mūs sagaida pēc jaunā gada sagaidīšanas jau tomēr ir mūsu ziņā. Vai mēs cīnīsimies , slinkosim vai priecāsimies nākamajā gadā ir jautājums kuram atbildi zinām vienīgi mēs pašas. 🙂 Un neaizmirstam arī apsveikt un atcerēties visus mūsu mīļos un tuvos cilvēkus, kas šo, jau pagājušo gadu, ir padarījuši lielisku! 🙂

Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki kopš bērnības, jo 24. decembris vienmērt bijis visu tuvāko radu pulcēšanās, prieka un svinēšanas laiks. Bet nu jau trešo gadu nesavācamies vairāk kā 6 cilvēki. Iemesls?! Dažādu apstākļu sakritības dēļ, likteņa pirksts, karam utt.. domā ko gribi, bet liela daļa tuvinieku ir pārvākušies uz dzīvi ārpus Latvijas un uz svētkiem netiek mājās. Sabrauc pēc tam. Lai arī tur dzīvojot nav melnstrādieku statusā, pie brīvdienām un atvaļinājumiem svētku laikā ir grūti tikt, tā pat kā mūsu valstī. Tikai te mēs esam uz vietas un uz vienu vakaru varam izrauties no ierastās vides. 

Šogad vienīgā svētku sajaūta bija 26. decembra pēcpusdienā, kad kopā ar ģimeni (nu jau ieradušies daži tieši no kuģa), apmeklējot brīnišķīgu Melo-M koncertu! es pat neticēju, ka uz viņu radīto mūziku pavilksies daži mūsu ģimenes vīrieši.. bet nē! Pavilkās! 🙂 

Kopība?! Jā, lai arī esam jau lieli, svarīga ir tā sanākšana kopā- vecvecāku, vecāku, krustvecāku, brāļu un māsu.. nu jau arī mazo radiņu pulcēšanās pie eglītes! 

Nenoliegšu, ka gaidu dāvanas, bet vēl lielāku darbu, prieku un entuziasmi ieguldu dāvināšanā! 

man šodien un rīt darba diena, kā jau valsts iestādē strādājot.. bet mana svarīgākā darba diena ir sesdien, kad norisināsies vecgada groziņballe ar tematiku- Nedēļa pēc Pasules gala- veselīgs sarkasms par cilvēku uzķeršanus gaidot pasaules galu!

Bet vēl jau ir Jaungada gaidīšanas drudzis un gatavošanās riktīgai ballītei! 

Vēlu Fantastisku gada nogali! Neaizmirstamus mirkļus ne tikai Jums, bet arī pati sev! Tas ir svarīgi!

Savu draugu satiku kursos. 

Sakuma sedejam katrs sava klases puse, tad grupas darba ietvaros mums bija jaapvienojas viena grupa, nakamaja reize, kad ierados uz nodarbibu, mana vieta bija aiznemta un agrak vai velak sanaca, ka menesi ilgos kursus pavadijam sezot blakus, ta nodarbibu ietvaros mums bija javeido dialogi, pauzes bijam viena kafijotaju grupa, ari sanaca paris vardu apmaina. Kursu pirmspedeja diena mans solabiedrs man apjautajas, ka man veicas parbaudijuma un teica, ka vins ari pec kursu beigam plano pa laikam iedzert kafiju musu kafijotaju grupina, ja velos varu pievienoties, ta ka es dzivoju apmeram 40 minutes arpus pilsetas, es nedomaju, ka kadreiz pievienosos, jo laika un infrastrukturas zina biju loti ierobezota, bet tomer atbildeju, lai informe par vinu planotajam kafijas pauzem. Ta mes apmainijamies ar vel paris meiliem, kuros lauzijam valodu, ko abi macijamies minetajos kursos iesaceju limeni. Tad nu beidzot kada svetdiena es sanemos izrauties no savas depresivas rutinas un sakafijot ar kafijotajiem. ierados norunataja laika un vieta, tur bija tikai mans sola biedrs ietinies salle un sasveicinasanas bija mulsa, jo esam no dazadas tautibas un atradamies zeme ar nedaudz atskirigiem paradumiem, tapec sakums bija pavisam neveikls, es pieradusi, ka visi tur sveicinas sabucojot abus vaigus, jau uzreiz griezu vaigu un vins ka tads mazs puika raustidamies sabucoja manus vaigus. Es biju jauna valsti un pilseta, man nebija nejausmas, kur ir kas un kads tas ir, tapec es vienkarsi teicu, ka palaujos uz vinu, lai ari vins bija jauns seit, tomer dzivoja seit vismaz pusotru menesi ilgak. Ta mes aizgajam uz kadu troksnainu kafejnicu, kur es neko nevareju dzirdet, pat savas domas, tapec dazbrid es apbrinoju to ko pati pateicu, plusa visam es biju pienemusies svara, bet nu iespilejos izmeru mazaka kleita, kas nemaz neizskatijas slikti sava piegriezuma del, tikai bija nedaudz gruti elpot, tapec es nedaudz spiedu uz to, ka jatiek ara no tas elles. ta vins mani pavadija uz vilcienu, padalijas, ka vinam iepatiksies dziesma mums abiem jaunaja valoda un bla bla bla…Pec si pasakuma mes turpinajam apmainities ar smiekligam iszinam apmeram reizi nedela un satikties svetdienas uz kafiju vai kadu kokteili reizi divas nedelas. 

Tas bija jauki un smiekligi, vins bija pievilcigs, bet noslepumains, es vienmer runaju daudz un tikai pec tam attapos, ka vins pateica tiesi neko par savam dienas gaitam. Ta es centos neielaist sevi ideju, ka mums varetu but kaut kas vairak par smiekligam time to time tiksanas reizem. Paris menesus nodzivoto tur un sligstot depresija, es nolemu, ka kaut kas ir jadara lietas laba, pieregistrejos iepazisanas saita, sarunaju tiksanos taja pasa pilseta, kur dzivo mans sola biedrs, biju diezgan satraukta, jo mans akla randina biedrs izklausijas diezgan ekstrems, bet man prasijas kaut ko neparastu, bet, lai nonemtu stresu pirms tam sarunaju tikties ar manu kafijotaju, ta nu mes tikamies uz 1 atro kokteili un es vinam atklaju savu vakara planu un ka esmu nedaudz satraukta bla bla bla.. 

Ta nu es aizskreju uz randinu, smuki sapucejusies, sapratu, ka tomer es ar so ekstremo nu nez nez, varbut tikai tadam fiziskam attiecibam varetu tikties, ja es pat pielavu tadu domu, jauks puisis bet mind set mani nesaistija uz kaut ko ilgtermina. 

Bet mans kafijas biedrs sapurinajas un saka medit visus manus brivos brizus un gribet mani apciemot mana 40 km talaja nekurienee..

Un seit vares sakties mana cina …kops kuras jau pagajis apmeram pusgads.

Esmu jauna. Vai varu sevi saukt par pieredzējušu mīlestībā?! Nezinu. Domāju, ka man vēl daudz piedzīvojumiem bagātu aizraujošu mirkļu ir priekšā.

Vai es esmu mīlējusi? Jā. Vienreiz. Lai gan attiecības man ir bījušas vairākas. Savukārt, vienīgais vīrietis, kuru mīlēju ne kad par visiem 100 nevarēja saukties kā mans vīrietis. Es viņa dzīvē biju vismaz Nr2., lai gan nevar zināt. Viņš lika man justies kā vienīgajai. Līdz kaut kādam mirklim. 

Domāju, ka ar mani viņš iemācijās būt pats. Es nedomāju viņa vietā. Es ļāvu viņam izdarīt izvēli. Īstenībā pamudināju uz salabšanu ar to sievieti, jo neuzstāju uz laimīgo lozi, kas iekristu manās rokās. Necentos panākt, lai viņš nesalabst ar savu ilggadējo sievieti. Viņš izdarīja izvēli un nonāca arī līdz altārim un tika pie sen gaidīta dēla. 

Savā kāzu dienā viņš ieradās pie manis. Tas mani valdzināja. Biju akla, jo tā gribēju. Tagad es uz daudzām situācijām skatos citādāk. Reizēm domāju, ka negribētu sev to laimīgo lozi, jo nav garantijas, ka mūsu kāzu dienā viņš neierastos pie kādas citas.

Viņš ir vienīgais, kuru es esmu no visas sirds mīlējusi un nicinājusi. Vienīgais, kurš man licis raudāt gan no nevaldāmiem smiekliem, gan dziļi aizvainojot mani. Visu piedevu. Vai viņš bija kļūda? Nē! Es viņa kļūda?! Nē! Viņš man toreiz pat pateica paldies par to, ka nu viņa attiecības ir kļuvušas labākas. 

Īstenībā viņš man atkal parādija ceļu. Es atbrīvojos no saistībām, kurās degradējos, nespēju attīstīties uz priekšu. Parādīja man, ka esmu iekārojama, jauna sieviete. Iemācīja, ka es varu vāldīt pār vīrieti. Ļāva man justies kā Dievietei.

Viņš. Nav vairs manā dzīvē. Cenšos izvairīties no viņa. Neskatos acīs. Kāpēc? Viņās var apmaldītes. Kaut kāds neredzams spēks. Domāju, ka tā ir draudzība. Mēs viens otru sapratām no pus vārda.

Bieži noskatos filmu “Friends with benefits”. Šķiet, ka stāsts par mums. Tikai ar citām laimīgajām beigām un bez dramatiskās fona mūzikas. Lia gan mums bija sava dziesma. Un bija arī noruna- neiemīlēties. Mēs abi neturējām doto vārdu.

Es. Tagad esmu viena. Man nav patstāvīgu attiecību. Es nomainīju darbu, dzīvesvietu. Gandrīz visu. Muku no viņa? Nē. Meklēju sevi. Vēl arvien meklēju…

Vai vēl arvien mīlu viņu? Nezinu. Domāju, ka satiekot viņa acu skatienu, es atkal justos kā toreiz. 

Lielā mīlestība?! Varbūt. Kaut kur lasīju vai dzirdēju, ka lielā mūža mīlestība ir lielā mūža mīlestība tikai tāpēc, ka tā nav iespējama. Tai jāļauj pastāvēt, tikai jāiemācās mīlēt un dzīvot sev, neskatoties uz to, ka mūža mīlestība nav līdzās. Vai viņš ir mana mūža mīlestība?! Nezinu. To es uzzināšu dzīves nogalē. Bet vispirms man ir jāizbauda tas, ko man piedāvās liktenis! 

Laimīgs? Es ceru. Vismaz novēlu viņam to.

Pī dzīve – Pī stāsts. Skatījos un apbrīnoju režisoru. Indiešu filma. Indiešu, bet tik neraksturīga indiešiem. Režisors Angs Lī ir dzimis Taivānā. Tiek atzīts uzskatīts par unikālu kultūrhameleonu, un tas noteikti ir saistīts ar viņa spēju iejusties citas pasaules vidē. No vienas puses tik primitīvs stāsts, bet no otras puses tik sarežģīts.

Filmā tik ļoti veiksmīgi parādīta tradicionālā cilvēku iekšējā pasaule. Cilvēkiem pasaule ir sadalīta labā pasaulē ar pareiziem lēmumiem un pareizu rīcību un slikta pasaulē ar nepareiziem lēmumiem un nepareizu rīcību. Tajā brīdī, kad Pī, būdams vēl zēns, deva tīģerim Ričardam Pārkeram gaļu, iespējams radās pirmā saikne ar tīģeri. Varbūt tas bija liktenīgi un vai tas bija pareizi? Es skatījos un domāju, kas būs? Ričards Pārkers varēja pieņemt gaļu no Pī, bet varēja būt savādāk. Ričards Pārkers varēja Pī iekost, sakropļot roku. Kas zina, kas vēl varēja būt? Tajā pašā laikā Pī tēva domāšana un rīcība bija tik tipiska mūsdienu pasaules cilvēku domāšanai un rīcībai, tā bija pareiza. Pēc tēva rīcības nebija zināms, kā varētu risināties notikumi tālāk? Bet tas bija tikai stāsta ievads.

Notikumi sāka risināties tad, kad katastrofas rezultātā nogrima kuģis. Izglābās Pī, Ričards Pārkers, un vēl trīs dzīvnieki. Sākās ciņa par eksistenci, un palika tikai Pī un Ričards Pārkers.

Filmā tika risinātas psiholoģiskas problēmas: par izdzīvošanu, par toleranci, par vientulību. Tā bija nereāla situācija izdzīvot Klusajā okeānā 227 dienas.

Kāpēc paspilgtināja filmas nereālitāti? Atrašanās Klusajā okeānā bija parādīta tā, it kā tā būtu atrašanās Visumā. To visu paspilgtināja 3D efekti, pie tam skati bija ļoti skaisti. Ikdienā, mēs neredzam pasauli tik skaistu, jo nemākam tā skatīties. Visdrīzāk situāciju varēja parādīt kā drūmu, nomācošu un bezcerīgu, bet te no tā nekā nebija. Pī un Ričards Pārkers vienkārši izdzīvoja situāciju, un to pašu varēja izdzīvot arī skatītāji.

Pī dzīve ir krāšņa filma, neraksturīga mūsdienu filmām.

Filmu skatījos pateicoties COSMOPOLITAN atbalstam.

Šis rīts ir atnācis ar saules stariem manā logā! Patīkami, ka uz brīdi spēj aizmirst ikdienas problēmas.

Gribās izstiept rokas tālu, tālu un samīļot… tā,ka sāp no laimes.

Bet vai patiesa laime mēdz sāpēt?

Ir pienācis brīdis, kad šķiroju šajā gadā piedzīvoto un esmu attapusies strupceļā. Pārņēmusi tāda depresīva sajūta, kuru nav iespējams apslāpēt. Es esmu laimīga. Man ir lielisks vīrs un arī ar ģimenēm viss tā kā būtu kārtībā. Pēdējā laikā bija lielas nesaskaņas un daudz smagu kritumu, tomēr visam ļoti veiksmīgi tikām pāri. Bet kaut kas man nedod mieru. 

Šorīt kā pret sienu atsitos. Es nespēju iet tālāk. Es nespēju tikt pāri tam, kas nav izrunāts. Jūnijā uzzināju, ka – mana ticība kādam ir bijusi tik stipra, ka darījusi mani aklu. Sastapos ar sajūtu, ka nevis es esmu bijusi ticīga, bet pati uzbūrusi sev komforta zonu, no kuras nevēlējos tikt izvilkta. Un tik tiešām, man bija ērti – bija labi. Sajutos… Kā pasakā. Diemžēl, nekas neilgst mūžīgi un arī šim stāstam pienāca beigas. Par spīti vārdiem un darbiem, kas nepārprotami liecināja par piedošanu, nākas atzīt sakāvi. 

Bieži ir izskanējis jautājums – kas notiek pēc “un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”. Manā gadījumā – krīze pēc krīzes turpināja viņus piemeklēt līdz princeses glītajam vaigam pavērās prinča īstais vaigs. Īsumā un bez skaistiem epitetiem – nomainās tikai tēli. No ļaunās pamātes, pie vīra bezkaunīgās dabas. Tomēr, viena pagale jau nekad nedeg – arī šoreiz. 

Es jūtos vainīga par visu, kas noticis pēc jūnija. Īstenībā, vainas apziņa manī bija tik skaļa, ka es brīvprātīgi devos savā zaļās jūdzes gājienā ar cerību, ka tiks atslēgta elektrība un es izdzīvošu. Protams, vairāki nesekmīgi mēģinājumi beidzās ar reizi, kad drosmei tika par daudz iedzerts un pilnīgi neatbilstošos apstākļos tika pavēstīts, ka esmu maita un neliete – to apzinoties, vēlos, lai arī viņš to apzinās. Secīgi, pārmetumi, kuriem nepretojos, laiks, kurš viņam bez ierunām tika dots un vairākas attiecību atjaunošanas sesijas. Es zinu, ka neesmu enģelis, es esmu tikai cilvēks. Un es joprojām, nespēju sev piedot to, ko viņš jau sen sakās esot man piedevis, norijis un aizmirsis. Mūsu attiecības atkal kļūst par manu komforta zonu, kurā šauj, bet mani nenošausi. Tomēr, es nejūtos droši. Par visu ap sevi. Līdzīgi kā sprostā – it kā, man nebūtu izvēles, it kā, būtu vienkārši jāturpina iet ar aizšūtu muti. It kā, man nebūtu tiesību uz jūtām, domām vai viedokli. Šīs paniskās bailes kļūdīties. Un tad šī atziņa…

Es esmu cilvēks un man ir tiesības būt niknai, justies pieviltai, būt apjukušai un esot vienai pieļaut kļūdas. Tāpat kā otram cilvēkam ir tiesības to visu zināt un tiesības uz laiku, lai atrastu pareizo izeju no situācijas pašam priekš sevis. 

Necenšoties sevi attaisnot, es pārstāju sev uzdot jautājumu – kādēļ tas notika, kādēļ man paslīdēja… nervi (?). Un tad es sapratu, ka cēlonis ir dziļāks. Es nespēju aizmirst pirmos deviņus mēnešus, kad dzīvoju pašas uzburtajā pasakā. 

Sākums mūsu starpā bija romāna cienīgs – daudz sarežģījumu, kuriem nebija nozīmes, kamēr vien mums bija mūsu laiks, kamēr viens no otra neturam noslēpumā… neko. Tomēr, jūnijā sabruka mana sapņu pils – ņēma un uzsprāga. C4 cienīgs darbs. Jo pamati bija stipri un noturīgi. Izrādījās, ka es neesmu viņa princese, izrādījās, ka laiks ko saucu par mūsu bija tikai mans, izrādījās, ka noslēpumu nebija tikai man. Izrādījās, ka šim cilvēkam ir otra seja. Seja, kuru nekad iepriekš nebiju manījusi – nē, nevēlējos manīt un atzīt tās esamību.

Un viss jau būtu normāli – kādreiz rozā brillēm būtu jākrīt, neviens nav ideāls šī vārda vispār pieņemtajā formā. Katram ir noslēpumi, katram ir kas tāds, ko vēlēties paturēt – kaut vai tikai skaistām atmiņām. Man pret to visu nebija iebildumu. Ja vien – tie nebūtu deviņi mēneši saltu melu – skaistu dziesmu pilnas ausis. Kā sacīt jāsaka – pusis zināja, ko es vēlos dzirdēt dzīvojot savā mānīgajā kristāla pilī. Gribētos teikt – kāda es biju muļķe… Bet es nespēju. Es gribu iet tālāk, bet stāvu un kā važās iekalta nespēju spert ne pussoli.

Un tagad viss ir labi. Es esmu vainīga, bet viņš atsakās izrunāties. Nevēlas cilāt lietas, par kurām man pat nebija jāuzzina – tā liekot man samierināties un pieņemt viņa dubulto dzīvi. Tas ir viens nejauks pagātnes rēgs, bet dzeļ tik dziļi. Šie jautājumi uz kuriem man nav tiesību saņemt atbildi neļauj piedot ar prātu, kaut arī sirdī jau sen šis karš ir izkarots. Es mīlu un stāvu taisnu muguru, smaidot sejā katram, kurš vēlas šīs jaunuzceltās pils sagrīļošanos. Iekšēji es alkstu taisnības, labi zinot, cik sāpīga tā būs. 

Es neesmu princese un nav viņš princis. Es esmu laimīga, tagad – biju laimīga dzīvojot arī savās iedomās – par to, cik īpaša viņam esmu, cik daudz nozīmēju, par to, cik labu viņš mani dara – uzticīgu, kārtīgu un laipnu. Par to, ka viņš un es – esam ideāls pāris, ideālās attiecībās. Tikai ideālu nav un iluzīja nav mūžīga.

Būtu japiedod, ja reiz sirds to spēj. Bet ko darīt, ja prāts dzied citu dziesmu un nervu galus nograuzuši vainas apziņas tārpi…

Secinājums ir viens – es stāvu tur, kur man piedienas. Es smaidu, kas ir iespējams, labs sākums, lai sev piedotu. Turot viņa roku, es apzinos, ka neesmu pirmā meitene viņa sarakstā un tomēr, liktenīgā. Gods kalpot pašas sirdij mijas ar prāta izraisītu nelabumu.

Ideālas attiecības, ideāls pāris, ideāla dzīve, ideāla saskaņa. 

Ir tik dīvaini, ka katru reizi pirms gadu mijas mēs veicam nelielu bilanci par to kāds ir bijis šis gads. Kāds tas bija man? Raibāks par dalmācieša kažoku. Es gan neteiktu,ka tikai melns un balts, bet rakstu jau izmainīt nevar. Dažbrīd mani ir jābrīnās par to, kā es spēju pielāgoties visam tam, kas ir noticis. Hamelions,hm, tiešām tā varētu definēt to, kā esmu izdīvojusies pa savu dzīvi.

Jocīgi, ka iesāku par šī gada kopējiem notikumiem kaut gan ne jau par to gribēju rakstīt, bet ievadu vajag pilnīgi visam. Gluži kā domrakstos ievads, iztirzājums un nobeigums. Kaut gan bieži vien mans dzīves iztirzājums ir tik garš un sarezģīts,ka bail!

Bet par ko tad sieviete varētu rakstīt pirmajā ierakstā? Par naudu?Par modi?Par bērniem? Man nav nav nekas no iepriekš minētā. Ok, nauda ir, bet minimāli un modi es arī itkā saprotu, bet ir kaut kas svarīgāks par to visu, lai cik banāli un muļķīgi tas neizklausītos tā ir mīlestība. Cilvēciska un dabiska bez liekiem niekiem un pārmetumiem. Vai tāda ir? Jā, ir gan tik līdz tai ir jāizaug. Gluži kā bērnam kurš savu dzīvis sāk ar rāpošanu un ar daudziem jauniem atklājumiem nonak līdz pirmajiem soļiem.

Un atkal ieslīgu liekvārdībā, bet ko darīt,ja ir tik lirisks noskaņojums ar mūziku fonā? Sauksim to par manu vājību, bet šī nav tā sliktākā. Ir kāds cits. Jā, tieši tā, cits. Un šeit jau mēs nonākam pie šī pirmā ieraksta vaininieka. Pie cilvēka kurš var Tevi pacelt debesīs, bet pēc sekundes Tu jau nonāc elles dzīlēs. Jā, tik krasas atšķirības es nekad nebiju sajutus, pat ne iedomājusies. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet esmu no tām, kas nespēj izrādīt savas jūtas. Viss tiek apspēlēts domās un sapņos. Vārdi, apskāvieni, skūpsti,mīļums, bet ar laiku to iemācos arī izrādīt. Tik viņam nebija pacietības. Visu vajadzēju tagad un tūlīt. Bet kas to būtu iedomājies,ka tas tagad un tūlīt ievilksies. Pat tad, kad viņš ir itkā saticis citu? Tas ir kā riņķa dancis no kura mums abiem negribās izkļūt. Varbūt tieši tādēļ,ka esam emocionāli uz viena viļņa?

Tik izskatās, ka man tas sāp vairāk nekā viņam… varbūt arī otrādāk.

Tagad ir dots laiks,vairāki gari mēneši, lai dzīvotu tālāk un mainītos, kā vēl nekad, bet nezināmu iemeslu dēļ viņš atgriežas. Atgriežāas brīžos, kad to vismazāk gaidu un vēlos. Kaut gan būšu godīga, es viņu vēlos.

Te nu es atkal esmu. Kā simtreiz redzētā un iepriekšparedzamā filmas scenārijā, patiesi. Sēžu uz grīdas, dzeru šampanieti no kakliņa un skatos, kā vējš aiz loga laternu gaismās štriho debesis. Un dedzinu sveci. Ar mīlas kaislību smaržu, ha!

Nu jā, un raudu kā lietaina debess. Manas lauku radinieces kolorītā kaimiņiene gan teiktu, ka kaucu kā kuņa uz plosta, ne vienkārši raudu, bet doma un noskaņa skaidra.

Nē, nu nekas TĀDS jau nav noticis. Vismaz nekas tāds, kas jau nebūtu pieredzēts un zināms. Vienkārši sirds atkal apsāpējās. Šodien mana īrētā laime mani no svētdienas darbiem sagaidīja ar franču karbonādēm, saservētu galdu, svecēm, lakstiem un visu pārējo pievienoto vērtību. Es ēdu man gatavotās pusdienas un sapratu atkal un skaudri, kāds bleķis tas tomēr ir. Un tad man sagribējās izaicināt likteni. Paspēlēties ar uguni, pakoķetēt ar spridzekļa palaišanas slēdzi. Uz galda mētājās viņa telefons. Es, protams, būdama ļoti zolīda, jautāju, vai drīkstu tajā ieskatīties. It kā pa jokam, it kā nopietni. Nē, nē, es neesmu telefonu Šerloks, bet šodien kaut kā tāda vēlme dzima. Neizskaidrojami. Atļauju ieskatīties saņēmu.

Nuja, ieskatījos.

Starp visu citu bija arī sievas īsziņa. Ko mans dārgais vēlējās? Laikam pateikt man kādu mīļu vārdiņu. Nevaru sazvanīt Viktoru. Un tad tas spridzeklis uzgāja gaisā. Nav jau tā, ka es to nezināju un tas bija pārsteigums, šī ģimeniskā būšana. Tomēr eksistē tas sasodītais otrais soprāns, kas tev galvā visu laiku kviec – nē, tā nevar būt, viņš taču apgalvo ko citu, viņš nevar būt tāds melīgs lops, viņš taču ir daudzkārt pierādījis, ka tu esi svarīga un neesi tukša vieta, tu kļūdies! Un mauj tas soprāns diezgan skaļi. Bet tad ierūcas tāds kārtīgs, sulīgs, reālistisks bass, kas tam sūda soprānelim ieliek tāāādu kloķi, ka viss lupatās. Svētdiena, pusdienas, sveces un vīns glāzē – viss pa pieskari.

Iznākums šim visam aprakstīts sākumā. Kā tipiska sieviete nožēlojamā iztriecu viņu pa durvīm un nobļāvu pakaļ, lai brauc mājās un vienreiz kārtīgi izkniebj savu sievu, lai nav jāblandās pa svešām kājstarpēm un ģimenēm apkārt. Domājat – absolūti neaudzināti un nekulturāli? Manis pēc.

Tagad sēžu un domāju, cik forši būtu arī stāsta turpinājumā justies kā jau redzētā filmā. Tādai pusapskurbušai un saskumušai lielajā ziemas jakā un smieklīgā piķmicē iet iznest miskasti, piemēram, un tad pie atkritumu tvertnēm būtu pavisam cits viņš, kurš teiktu – dod roku, viss būs labi, nebaidies, es būšu ar tevi! Nu, un tad jau viss, kā ierasts – lielā mīla, kura palīdz sadziedēt iepriekšējās radītās rētas, dzīvē labākais sekss pēc dažām nedēļām un brīnišķīgākais vīrietis, kurš sakās tevi mīlam (ne tik tiešiem vārdiem, protams, oriģinālāk), kamēr skan samtainā Amos Lee balss, piemēram. Eh.

Tikmēr risināsies pavisam cits scenārijs, arī jau līdz riebumam zināms – bombardēs manu telefonu, kad nesazvanīs, ieradīsies pie durvīm smuks, sasmaržojies, uzlicis nopērta suņa izteiksmi un rādīs Spēlmaņu nakts Gada balvas cienīgus paraugdemonstrējumus melodrāmas žanrā. Galīgi garām. Galīgi, galīgi garām.

Rīt eju pie LMT tantēm un onkuļiem nobloķēt arī darba telefonu un šovakar meklēšu iespējas pārcelties un kādu Azerbaidžānu, piemēram. Wish me luck!

P.S. Nu lieciet, patiešām lieciet mieru vīru, draugu, mīļāko, precēto, brīvo, savējo un svešo, foršo un katinošo vīriešu telefoniem!

P.P.S. Es tūlīt iešu iznest miskasti. Ja nu tomēr.

Sveikas , meitenes !

Man radās jautājums par savu sarežģīto mājas darbu soc.zin .

Esmu neizpratnē ,kā kaut ko tādu paskaidrot , tāpēc vēršos pie Jums pēc palīdzības .

Jāuzraksta ,kā tu izproti tēzi – ”cilvēkam ir tiesības tāpēc ,ka viņam ir arī pienākumi”

Itkā pavisam vienkārši, bet tajā pašā laikā sasodīti grūti.!

Ceru ,ka atsauksieties 🙂

Sveikas, burvīgās Cosmo dāmas. :)Iespējams, būsiet pamanījušas, ka blogā Linda Š. ievietojusi mārketinga projekta video materiālu. Lūk, arī man mīļi – tuvi, nezinu – forši draugi piedalās šajā projektā. Tādēļ būtu ļoti jauki, ja jūs varētu apskatīt arī šo 30 sekundes garo klipiņu, kurš veltīts Kuldīgai un tās iedzīvotājiem. http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=wSokLLbUjTQMīļš paldies un burvīgu Tev sestdienas vakaru.

Sveikas cosmo meitenes, varbūt šī nav gluži īstā vieta, kur kko tādu ievietot, bet man ir jāpopularizē mans video klips nedēļas laikā, lai tas dabūtu pēc iespējas lielāku skatījumu skaitu. Reklāmas rullītis nav garš, tikai 30 sekundes-lūdzu noskaties.

www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=atAyOXWe9_o

Es pat tā īsti nezinaju ka tagad ir gavēņa laiks.Bet man to tur aukšā vai liktenis sauciet ka gribat ir sakartojis.No 11.11 es nelietoju uztura dažādus produktus.Esot ikdienā vienos un taispat cilvēkos.Jau nevar pamanīt,vai tavā figūra ir izmaiņas.Bet mums taccu katrai ir skapī motivejošās drēbes.Un protams arī man tāda ir.Nu uzvelkot ļoti ļoti šauro kleitiņu,nu ir ir mazliet vaļīgāka,bet ir uz ko tiekties.par 2 cm.Tas priekš mani ir daudz.Bet pašai tāds gandarījums.Bet lielākais prieks  par to ka tā nau tikai teorija par to ka viss ir galvā,arī mūsu uztura un vēlme pēc uztura produktiem.Un nau tas mazais velniņš kur sēdēja galvā un prasīja Miltus un cukuru,viņš ir nosprādzis aiz bada:)