Nu jau kādu laiku es dzīvoju kopā ne tikai ar savu draugu, bet arī ar viņa kaķi. Lielu, rudu, skaistu un ļoti emocionālu dzīvnieku. No sākuma viņš bija ļoti greizsirdīgs, pa nakti gulēja mums pa vidu un ik pa laikam ar nagiem it kā netīšām ieskrāpēja man mugurā. Viņam vēl joprojām ļoti patīk mani kaitināt, piemēram, piecos no rīta skaļi graužot palmu lapas un gaidot, kāda būs mana reakcija (un viņš ļoti labi zina, kāda!).

Bet vienā jautājumā kaķis ir stingrs un nepielūdzams kā ceļu policijas inspektors. Mēs nevaram ”publiski” (tas ir viņam redzot) ar draugu samīļot viens otru un mīlināties. Jo tad uzreiz ir klāt kaķis-inspektors, kurš sēž mums blakus un ar pārmetoši stingru skatienu vēro, ko mēs darām. Nu, vēl trakāk nekā vecmāmiņa vai krustmāte no laukiem! Lai pasāktu ko vairāk, ir jārīkojas zibenīgi – jāiemāna kaķis virtuvē un stingri jāaizver durvis…

Reiz ar draudzenēm runājām par šo delikāto jautājumu. Vienai draudzenei mājās ir suns, kurš arī izrāda aktīvu interesi par pieaugušo ”rotaļām”. Ar suņa iespundēšanu neejot tik viegli, jo viņš parasti visai aktīvi izrāda savu neapmierinātību – rej, smilkst, skrāpējas ar nagiem. Bet otrai draudzenei mājās ir kaķis un viņa jau ir pieradusi, ka dzīvnieks ar interesi vēro notiekošo, piemēram, sēžot uz skapjaugšas vai palodzes.

P.s. Kāda ir jūsu pieredze šajā jautājumā?

Brīvdienās vēl bez laiskošanās šupuļtīklā un puķu dobju ravēšanas paspēju izpētīt TV kanālu piedāvājumus. Un tad nu sadusmojos ne pa jokam. Par mahinācijām, kas tur tiek veiktas.

Tā kā tikai nesen sev atklāju krievu humora šovu Greizie spoguļi un man tas tiešām patīk, tad vairāk uzmanības pievērsu Krievijas telekanāliem. Patiesībā Viasat piedāvājums jau gandrīz no tiem vien arī sastāv. Cenšoties desmitos kanālu atrast savu iecienīto humora šovu, nonācu pie secinājuma, ka Krievijas televīziju saturs balstās uz trim "vaļiem":

1)humora šoviem,

2)dokumentālām un mākslas filmām par karu

un

3)plastikas ķirurgu uzlaboto popzvaigžņu koncertiem (ar Filipu Kirkorovu priekšgalā).

Viss, kas nepieciešams, lai gan savas valsts iedzīvotājiem, gan kaimiņiem uzburtu ainu, ka Krievija zeļ un plaukst. Dzīvo mūžīgā līksmē un priekos. It kā ir sasniegumi karā, spoži tērpi un sapucēti cilvēki uz skatuves, kā arī māka pasmieties par sevi. Taču, manuprāt, tas viss sevī slēpj ko dziļāku.

Iedomājies, vai cilvēkam Krievijas laukos, kuram alga ir niecīga vai darba vispār nav, skatoties šādu mākslīgi radīto pasauli, pat citu realitāti, radīsies jautājumi par to, kāpēc viņa bērniem nav ko ēst vai ciematā valda alkoholisms? Nē, jo, smejoties par humora šovu jokiem, birdinot asaras pie filmām par 2. pasaules karu un dziedot līdzi Filipam, viņš aizmirst, kādā ellē reāli dzīvo. Ekrāns taču rāda spožu un varenu pasauli, kurai it kā pieder arī viņš. Propaganda – vienā vārdā sakot.

Es vakar spēlēju kokli. Vispār jau tas nebūtu nekas īpašs, ja tas nenotiktu pirmo reizi pēc 15 gadiem. Biju apsolījusi draudzenes kāzās kocerta Daudz laimes! ietvaros nospēlēt divas dziesmiņas; tā kā notikums tuvojas, bija jāiet uzskaņot kokle un jāatceras notis.

Pirmā sajūta: es neko neatceros, viss pinās un tinās, un vispār pirksti par garu izauguši. Tā kā kokle man arī nav nekāda jaunā un viena stīga trūkst, nācās arī dziesmas pārrakstīt citā harmonijā. Tā nu es sēdēju un skaitīju 5 notis uz augšu un 5 uz leju un kavējos atmiņās par skolas laiku un pagrabu, kurā notika kokles stundas.

Man tur vienmēr bija mazliet bail iet, jo kāpnes bija tumšas. Tāpēc es skrēju, un palēnināju soli tikai pie pašām kokles klases durvīm. Tur mani gaidīja skolotāja Kauliņa, mēs sēdāmies pie kādas no koklēm un es atspēlēju uzdoto. Pēc kāda pusgada man atļāva koklētāju ansamblī spēlēt basu. Tā ir pati vienkāršākā partija, kurā parasti jāspēlē nevis akordi, bet jārausta stīgas pa vienai. Es tāpat nekad nebiju pārliecināta, vai rauju pareizo stīgu, tāpēc jo sevišķi koncertos centos raut pēc iespējas klusāk. Ja nu gadījumā kļūdos, tad lai neviens nedzird. Rezultātā manu partiju nevarēja dzirdēt. Kad Kauliņa teica: "Elīn, nu taču spēcīgāk spēlē!" es kā vien mācēdama, ar visu ķermeni rādīju, ka spēleju skaļi, bet ar rokām vienalga centos spēlēt tā, lai neviens nedzird. Interesanti, ko par to domāja Kauliņa…?

Tikpat klusi arī vakar es sāku spēlēt. Pirmais akords, protams, nesanāca. Bet līdzko man izdevās nospēlēt kaut ko melodijai līdzīgu, tā man bija… baigā laimes sajūta. Zini, lai cik dīvaini tas neliktos, bet pirkstiem ir atmiņa. Viņi atceras pozīcijas. Arī acīm ir atmiņa, un tā uzreiz nostrādā pie nošu lasīšanas. Kaut kāda fantastika. Kādu pusstundu es ņēmos ap to kokli – pavisam aizmirsos un aizrāvos. Man palikušas divas nedēļas. Gribas, lai ir tā skaisti. Gribas, lai skan. Gribas, lai mana pārlieciba šoreiz būtu tik liela, ka es varbūt uzdrošināšos spēlēt skaļi. Galu galā, spēlēšu viena pati, un nevis basu, bet visu melodiju.

Brīvajās dienās pieķēros izrevidēt studiju laiku papīrus ar sākotnēji nepielūdzamu apņēmību: visu lieko metīšu ārā. Man jau vajadzēja nojaust, ka šis pasākums ievilksies uz nedēļu, jo katrai aprakstītajai papīra lapai jāiztur pārbaude, vai tā ir vai nav cienīga ieiet manā nākotnē.

Ar drēbju skapja revīziju ir daudz vieglāk, jo tur man ir savi aprēķini. Ja kādu drēbi neesmu vilkusi gadu, tātad – ārā. Bet kā lai novērtē trīs studiju periodos sakrāto? Trīs stāvgrūdām pilnus plauktus ar mapēm, kastēm, kopētām grāmatām un sīkā rokrakstā sadrukātiem lekciju pierakstiem? Atstāt visu nākamajām paaudzēm? Diez vai, ņemot vērā, ka mūsu bērni, visticamāk, dzīvos pavisam citā izglītības sistēmā un negribēs meklēt informāciju putekļainu papīru kaudzēs. Nodot visu makulatūrā ar domu – kas jau ir galvā, tas ir? Šausmīgi žēl! Iedomājoties par smago darbu, kas ieguldīts…

Atcerējos amerikāņu eksperimentālā kino režisoru Alanu Berlīneru, kura filmas nebūtu iespējamas bez rūpīgi attīstītas arhivēšanas mānijas. Tās ir kā milzu mozaīkas, kas sastāv no viņa paša dzīves un visas planētas vēstures fragmentiņiem (mākslinieka apsēstību lieliski ilustrē viņa mājas lapa www.alanberliner.com). Lieki teikt, ka viņa ģimene nav sajūsmā par visām tām lietām un informāciju, ko viņš savelk mājās. Berlīners krāj visu – sākot no avīžu izgriezumiem un nepazīstamu cilvēku fotogrāfijām, beidzot ar akmeņiem un… skaņām (!), un tas viss ir sakārtots viņam vien saprotamā sistēmā. Arī es uz mirkli aizsapņojos par tādu skapi visas sienas garumā, kur mazās, sistemātiskās atvilktnītēs būtu savietota visa mana dzīve. Brrr… un noskurinājos.

Es gan esmu sentimentāla, bet ne perfekcioniste. Tāpēc izvēlējos ļoti emocionālu pieeju. Bertolds Brehts man riebās, tāpēc visu milzīgo mapi bez žēlastības noliku makulatūras kaudzē; ekspresionisma periods un ievads filmu analīzē, rūpīgi pārcilāts, atrada vietu atpakaļ plauktā. Un tādā garā. Atmetu principu „gan jau kādreiz var noderēt” un atstāju vien to, kas sirdij tuvs. Man joprojām ir pilns plaukts ar lekciju pierakstiem, taču tā vismaz ir vairs tikai viena trešdaļa no tā, kas bija. Kas zina, varbūt kādu dienu veikšu vēl stingrāku revīziju.

Pagājušajā piektdienā mēs – Cosmo radošā komanda desmit meiteņu sastāvā devāmies ceļojumā uz Nītauri. Tas patiešām bija viens no jaukākajiem šī pavasara piedzīvojumiem! Ar sauli, pozitīvām emocijām un prieku. Un vēlreiz prieku!

Es pirmo reizi mūžā tā pa īsto braucu ar riteni. Līdz šim man bija tikai tāda kritienu un vēlreiz kritienu pieredze. Laikam jau man paveicās ar braucamrīku, jo brālis man aizdeva riteni – ”īstu raķeti”. Tas bija elektroritenis, ar kuru ir ļoti viegli braukt (kalns nav nekāds šķērslis!), bet to ir diezgan grūti novaldīt (jo šis ritenis ir trīs reizes smagāks par parasto). Nokritu tikai vienu reizi, kad mēģināju pirmo reizi apgriezties. Šis brauciens (12 km pa lauku ceļu) man bija īsta iekšēji uzvara!

Nākamajā dienā mums bija jāpiedalās orientēšanās sacensībās. Nekad mūžā neko tādu nebiju darījusi. Un vispār esmu īsta ”topogrāfiskā idiote”, pavisam mierīgi varu apmaldīties trīs priedēs vai ”pazaudēties” pašā pilsētas centrā. Sadalījāmies divās komandās. Ar orientēšanos viss bija o.k., jo maršruts bija ļoti viegls un karte ar kompasu atradās ”drošās” rokās. Viss bija atkarīgs no ātruma! Bet es jau uzreiz brīdināju savas komandas biedrenes, ka nevarēšu paskriet. Tomēr tad, kad jau bija redzama finiša taisne, es sāku skriet. Skrēju visiem pa priekšu, neapstājoties un pati brīnoties, ka spēju kaut ko tādu izdarīt. Mūsu komanda uzvarēja. Kaut gan tas nemaz nebija tik svarīgi, man pats svarīgākais bija tas, ka es spēju paskriet.

Šīs divas dienas paskrēja tik ātri kā viens elpas vilciens, bet atmiņas un pozitīvās emocijas vēl ilgi sildīs manu sirdi. Paldies visiem!

Nupat vairākas interneta lapas ziņoja, ka Viktorija Bekhema beidzot ar savu apģērbu ļāvusi noprast, ka viņas krūtis jau sen kā ir palielinātas ar silikona implantu palīdzību. Pagājušā nedēļā mēs ar redaktori Baibu par šo tematu karsti diskutējām.

Nē, nevis par to, vai esam par vai pret krūšu palielināšanu. Vienkārši, pārrunājot kārtējos jaunumus, kurus uzzinām no ārzemju preses, secinājām, ka daudzas sievietes, kas savas krūtis ir palielinājušas ar implantu palīdzību, pēc tam no visas sirds tās cenšas parādīt plašākai publikai. Protams, viens no izskaidrojumiem varētu būt mazvērtības kompleksi, kas pat ar ķirurga palīdzību netiek atrisināti, taču mums šai tendencei radās arī otrs izskaidrojums.

Iespējams, sievietes, kas palielinājušas savas krūtis ar implantu palīdzību, tās vairs neuztver kā daļu no sevis, bet gan kā visparastāko aksesuāru. Nu kā krelles vai brošu. Jo vismaz es – lai vai cik lielu izgriezumu kleitai izvēlētos, ikdienas tērpos pavisam atkailināties nevēlos. Man ieslēdzas tāds kā pašsaglabāšanās instinkts, kas neļauj pārkāpt robežas un liek sargāt savas krūtis. Savukārt man pazīstamām sievietēm, kurām krūšu formu ir palīdzējis uzlabot ķirurgs, drēbes ar katru dienu kļust aizvien caurredzamākas un caurredzamākas. Un krūšu atkailināšana viņām nozīmē tikpat daudz, cik man mini svārki. Šķiet, viņām tās vairs nav nekas īpašs un intīms. Vai pie vainas ir svešķermenis krūtīs?

Mani sajūsmināja Cosmo ekskursija, kas izrādījās aktīvākā, kas mums ir bijusi. Gan braucām ar riteņiem apskatīt strausu fermu, gan gājām naktī lāpu gājienā pa Vienkoču parku, gan izturējām orientēšanās sacensības, bet šoreiz gribu pastāstīt par vienu spēli, ko spēlējām. Tā bija viena no smieklīgākajām lietām, kas vispār notika brauciena laikā, un tieši tāpēc, ka tā tik laba, nolēmu par to pastāstīt.

Principā to var spēlēt jebkurā kompānijā. Katram spēlētājam ir jāierodas uz spēli ar 3 foršām, taču pašam saimniecībā nevajadzīgām lietām, vai tādām, kas vairs nepatīk, vai ko neizmanto. Tas var būt jebkas – sākot ar rotaslietām vai DVD, līdz pat Ulmaņlaika tējkannām, padomju galdautiem, tamburīnam, gaļas maļamai mašīnai, grāmatām – viss, kas vien ienāk pātā. Tikai noteikums tāds, ka to nedrīkst pirkt. Ir noteikti jāņem tas, kas jau mājās bijis.

Dāvana ir jāiesaiņo – taču tā, lai nevarētu pateikt, kas tur iekšā. Jaiesaiņo smuki un "iekārojami" – lai citiem iepakojums izraisītu interesi. Visas dāvanas tiek sakrautas kaudzītē, spelētāji sasēžas apkārt.

Viens sāk mest metamo kauliņu. Ja uzmet 1 vai 6, drīkst paņemt vienu dāvanu un nolikt sev priekšā. Tā pagaidām ir viņējā. Spēle notiek pa apli, līdz ir paņemtas visas dāvanas.

Pēc tam tiek uzņemts laiks, piemēram, 20 minūtes, un viss notiek tāpat, kā iepriekš, tikai tagad, ja uzmet 1 vai 6, var atņemt kādam to, ko tev ļoti gribas. Bet ir jārēķinās, ka arī tev pēc tam to var atņemt. Sākas īstā jautrība, jo dažas dāvanas kļūst patiesi populāras, un par tām notiek cīniņš. Kad 20 minūtes pagājušas, spēle apstājas. Un tagad sāk pēc kārtas izpakot dāvanas un skatīties, kas ir dabūts.

Tas ir patiesi smieklīgi, jo izrādās, ka dāvanas, par kurām notika vislelākie cīniņi, ir kaut kāda glīti iepakota kefīra sēne (ko iemet pienā, un 2 dienu laikā rodas kefīrs) vai vēl kaut kas tikpat smieklīgs. Un par kaut ko patiesi foršu un vērtīgu neviens tā arī nebija interesējies.

Tici man, adrenalīna spēlē netrūkst. 🙂

Šorīt biju uz kārtējo tenisa treniņu un uzzināju, ka ar 1. maiju atkal varēšu spēlēt iemīļotajos Mežaparka atklātajos kortos, nevis sakarsušās hallēs. Tas nozīmē tikai vienu – vasara ir jau degungalā un man atkal būs pa spēkam sportot divas reizes nedēļā!

Tieši pirms gada izlēmu pamēģināt tenisa spēli, jo man neiet pie sirds ne aerobika, ne joga, ne citas kolektīvas nodarbes, kur mazo telpu dēļ jāuzmanās, vai "neiekraušu" kādai treniņa biedrenei pa ausi. Sportošanas laikā manī ir pārāk daudz enerģijas, lai es spētu sevi ierobežot pāris kvadrātmetros. Turklāt ikdienā jau tā satieku tik daudz cilvēku, ka man vakaros bieži vien negribas piedalīties sporta klubu garderobju sarunās. Un es atradu izeju.

Tenisā es varu izskrieties tik, cik man tīk (pēc stundu ilga treniņa to nemaz vairs negribas :)), un, kamēr nepiedalos dubultspēlēs, nevienam arī nevaru uzskriet virsū. Turklāt man ļoti patīk cīnīties. Un tenisā es to vien daru. Sārtiem vaigiem un plandošiem svārciņiem. Patiesībā jau tie svārciņi pirmajos treniņos mani visvairāk interesēja. Šodien gan secināju, ka apbrīnojamā kārtā manā īpašumā ir tikai divi tenisam domāti svārki. Jau pēc pāris treniņiem svarīgāka šķita jaunu triku apgūšana, nevis vienkārši daiļa virpuļošana svārciņos.

Un vēl kas – sākumā mani biedēja šī sporta veida finansiālās izmaksas. Tomēr izrādījās, ka nav tik traki. Rudenī un ziemā sportošanu samazināju uz reizi nedēļā, jo slēgto telpu īre tiešām ir diezgan dārga. Nākamnedēļ gan atgriezīšos pie divām reizēm nedēļā, jo atklāto kortu īre izmaksā aptuveni tikpat, cik viens baseina apmeklējums vai aerobikas nodarbība. Un kur vēl var klausīties putnu dziedāšanā, ķert saules starus un … virpuļot baltos svārciņos?

Pēc tik trakas nedēļas kā šī Cosmo komanda liek punktu eksistenciālām pārdomām un beidzot dodas svinēt svētkus.

Žurnāla piecu gadu jubilejas numurs jau sen veikalos, bet mēs tikai tagad beidzot esam saņēmušās atzīmēt padarīto darbiņu, to kārtīgi nosvinot. Ko tur lai saka – labāk vēlu, nekā nekad. Citādi jau sāka likties, ka strādājam arvien vairāk, bet atpūsties – slinkums. Un darbs var ņemt ļaunā, ja to nenosvin. Tāpēc, lai nebūtu nekādas aizbildināšanās un ātras izklīšanas pa mājām, šoferītis mūs visas (kopā ar mūsu divriteņiem) šodien sakrāmēs autobusā un aizvedīs prom no galvaspilsētas. Uz vienu kārtīgu divdiennieku.

Es degu nepacietībā izlaist kādu līkumu ar riteņiem un vakaru pavadīt sarunās pie vīna glāzes. Man tas nozīmē beidzot nepalaist garām to acumirkļos mērāmo brīnumu, kad zied ķirši un plaukst lapas. Nemaz nerunājot par iespēju pa ilgiem laikiem kārtīgi parunāties ar kolēģiem. Tiekamies nākamnedēļ!

Te manī ir tik liela enerģija un spēks, ka bez vismazākās piepūles varu izdarīt neiedomājami daudz. Te atkal mani pārņem nežēlīgs nogurums un es ieslīgstu gluži vai letarģiskā miegā, kad ir grūti tikt galā pat ar visikdienišķākajām lietām. Šonedēļ man ir tāda dzejas nedēļa.

Pirmdiena.

Pirmo reizi piedalījos Jauno autoru seminārā, bet ne kā jaunais autors, bet gan jauno dzejnieku dzejas recenzente. Jutos kā īstā tiesas sēdē – trīs tiesneši (recenzenti) un viens apsūdzētais, arī pats sev advokāts (jaunais autors). Bijām diezgan bargi, bet, domāju, ka taisnīgi. Viens no jaunajiem dzejniekiem (kuram arī bija vistalantīgākie teksti) mums, recenzentiem, uzdāvināja dāvanas. Man tika baltas, nedaudz lietotas sieviešu slidas.

Trešdiena.

Rakstnieku savienībā notika Dzejas dienām veltīta sapulce. Prezentēju savu izauklēto projektu Ceļojums ar dzejniekiem (ekskursiju ar dzejas lasījumiem pa dažādām vietām Rīgā). Šogad ceļojums notiks Mežaparkā. Nevaru jau sagaidīt šo pasākumu, kas parasti gan dzejniekiem, gan citiem gājiena dalībniekiem dod daudz pozitīvu emociju un prieku.

Ceturtdiena.

Šodien jau trešo reizi man būs jāiejūtas dzejnieces Mirdzas Ķempes tēlā. Dubultos jātiekas (man kā Mirdzai Ķempei) ar Eriku Ādamsonu (kura tēlā iejutīsies kāds mans nezināms aktieris). Lasīsim viens otram mīlestības vēstules.

Ķempe reiz rakstījusi Ādamsonam: ”Nekad neesmu redzējusi tik garīgu ķermeni kā Tev. Tu esi viegls un gandrīz nesatverams, pat Tavas kaislības drīzāk šķiet smaržas.”

Skaisti.

P.s. Un tagad es ļoti gaidu rītdienu, kad pirmo reizi došos izbraukumā kopā ar Cosmo radošo komandu. Lai dzīvo piedzīvojumi!

Es vakar izlasīju Zanes ierakstu un noraudāju visu vakaru. Vispār es esmu tikusi pāri savu vecāku nāvei – tajā nozīmē, ka es varu dzīvot normālu dzīvi, nedomājot katru dienu par notikušo. Bet, dzirdot, ka kāda meitene zaudējusi mammu apmēram tajā pat vecumā, kad es, es gribot negribot aizklīstu atpakaļ tajā laikā.

Visvairāk pietrūkst fiziska pieskāriena mammai. Viņa bija nedaudz īsāka par mani, un es precīzi atceros, kur stāvēja viņas galva, kad mēs bijām apskāvušās. Es vēl aizvien mēdzu nostāties virtuvē, kur es skaidri atceros, ka mēs reiz bijām apskāvušās, un to atcerēties sīkās detaļās. Man ir svarīgi neaizmirst to sajūtu.

Un otra lieta, ko man svarīgi neaizmirst – viņas balsi. Ko un kā viņa teica, ienākot mājās ("Ku-kū, vai te kāds ir?"), kā viņa izrunāja "knipucītiņuminītiņimais pintiķipinītis" un ko nozīmēja "sisueizi". Tad, kad man jau galīgi kaut kas aizmirsies, tad es piezvanu māsai: "Klau, kas tas bija par vārdu, ko viņa teica tādso un tādos gadījumos?" Tad mēs abas cenšamies atcerēties. Man ir saglabājies tikai viens videoieraksts, kur redzami mamma un tētis kustībā un ar balsi – māsas kāzās. Tas man ir liels dārgums.

Zanei taisnība par tām iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Es pat domāju, ka neatkarīgi no vecuma bērns kļūst pieaudzis tajā brīdī, kad nomirst mamma. Un šo momentāno pieaugšanu es saistu ar to, ka tajā brīdī bērns pazaudē vienīgo cilvēku pasaulē, kurš sniedz beznosacījumu mīlestību. Kurš mīl tevi nevis par to, kāds tu esi, bet par to, ka tu vispār esi. Laikam tieši tam ir visgrūtāk tikt pāri.

24 stundu laikā uzzināju, ka vienai no manām draudzenēm ir pieteicies bērniņš, savukārt otrai mūžībā aizgāja mamma. Šķiet, viņi vēl paspēs satikties debesīs.

Lai arī esam māņticīga un sevī noslēgta tauta, kas par dzīvību un nāvi skaļi nerunā, man tomēr gribējās tev par to pastāstīt. Jo tieši vakar sapratu, ka mēs ar draudzenēm ieejam tajā dzīves posmā, kad kļūstam atbildīgas par nākamo paaudzi un atvadāmies no iepriekšējās. Dzīves ritums tautasdziesmās, taču, kad ar to sastopies aci pret aci…

Un vēl, kas man vismaz šobrīd sāp visvairāk – pirms pāris dienām izdomāju savu mammu aizvest ceļojumā uz Itāliju, lai n-tajās brīvdienās, kas tuvojas, mēs varētu palaiskoties kafejnīcās un parkos. Izpētījusi lidmašīnu biļešu cenas, atmetu tam ar roku. Neatdošu taču lielu daļu no saviem ietaupījumiem par trīs dienu ceļojumu! Tajā pašā laikā mana draudzene šobrīd atdotu visu, lai tikai vēl uz mirkli pabūtu kopā ar savu mammu.

Redzot, kā tagad sarūk attālumi starp pilsētām un robežas starp valstīm, es dažkārt iedomājos par laiku, kad ceļot bija daudz sarežģītāk, un situāciju savā dzīvē, kad mīlestība mani nostādīja izvēles priekšā: doties svešumā līdzi vīrietim, kuru esmu mīlējusi desmit gadus jau kopš sešpadsmit gadu vecuma, vai salauzt sirdi sev un viņam un ļaut, lai uzvar bailes.

Riskēt toreiz biju gatava ar visu… ja vien… Ja vien toreiz kāds būtu paņēmis mani aiz rociņas un apsolījis: viss būs labi! Ja eņģeļi būtu ļāvuši man pa durvju šķirbiņu ieskatīties nākotnē, kurā mūsu mīlestība no jūsmīgu ilūziju kultivēšanas vēstulēs ir pārvērtusies par harmonisku un reālu kopdzīvi.

Bet vīrietis bija godīgs un teica: „Es nezinu, kā būs. Man nav ne jausmas, kā mēs dzīvosim. Bet es tevi mīlu.” Viņš neteica: „Nebaidies!” Viņš teica: „Man arī ir bail.” Toreiz mani šis „man arī ir bail” pārbiedēja līdz nāvei, jo tam pretī man bija jāatdod visa mana līdzšinējā dzīve, darbs, mājas un draugi.

Klusībā lūdzos, kaut viņš mani nolaupītu un aizvestu ar varu (lasi: ierastos pēc manis baltā zirgā), bet viņš – tieši otrādi – neko neuzspieda un pacietīgi gaidīja, kamēr es pati uzņemšos atbildību un pieņemšu lēmumu. Kaucot aiz sāpēm, es izlēmu. Pazaudēju šo cilvēku un daudzu gadu cerības. Ko es ieguvu? Visu to, kāda tagad ir mana dzīve, kāda esmu es. Un pārsteidzošo pieredzi, ka neko nenožēloju.

Dažus gadus vēlāk kāds gudrs cilvēks man pateica zīmīgus vārdus: „Nav nepareizu lēmumu. Ja reiz tu esi pieņēmusi lēmumu, tātad tas ir pareizs.”

3 iemesli, kuru dēļ mēs viņu varam gaidīt Latvijā: 1. interesi par Rīgas arhitektūru un kultūru izrāda apmēram 75 000 britu tūristu gadā. Tas taču nozīmē, ka viņiem te patīk. 2. Vecrīgā Viljams jutīsies kā mājās – angļu valoda skan daudz skaļāk nekā latviešu. 3. nevar būt, ka Viljams no britu tūristiem nav dzirdējis par to, cik Rīgā labi izklaidēties.

Es nevaru apgalvot, ka nebūtu ieinteresēta, lai Viljams atbrauc šurp. Iespējams, ka pirmo reizi viņam arī izdotos paslepus no paparaci atmukt un ietusēt ar draugiem. Bet, ņemot vērā to, ka latviešu priekšā ārzemnieki nepaliek vienaldzīgi nekad, kāpēc lai Viljams būtu izņēmums.

Viņš iemīlēs, piemēram, Ievu. Dažas reizes viņam varbūt arī izdosies ar Ievu satikties kaut kur slepeni, bet PĒC TAM! Latvija būs pasaules ziņu virsrakstu pirmajās rindās: "Princis Viljams jau pusgadu slepeni tiekas ar latvieti Ievu" un klāt Eiropas karte, lai visi zina, no kurienes Ieva cēlusies. Latvijai nekādi PR rullīši vairs nebūs vajadzīgi.

Es domāju, ka latvietes jau sen pelnījušas ieprecēties kādā karaļnamā. Citādi visi tikai jūsmo – cik mēs smukas, labas un gudras, bet kādai taču ir jābūt pirmajai, kas nokļūst karaļnamā, vai ne?

Nesen redzēju ļaunu sapni. Visi vīrieši, kuriem ir bijusi vieta manā dzīvē, bija iespundēti trako namā, un man bija jāizdara izvēle, kuru vēlos glābt. Vienam no viņiem bija īpaši skumjas acis.

Zinu, zinu, Freidam par manu nakts piedzīvojumu būtu savs viedoklis, taču nākamajā rītā man par visu vairāk pasaulē gribējās uzzināt, vai ar puisi, kuram manā sapnī bija izmisuma pilnas acis un kuru pēdējo reizi satiku pirms diviem gadiem, nav noticis kas slikts. Taču es nevarēju saņemties viņam dot par sevi ziņu. Vienkārši mani mulsina attiecības, kādas mums ir izveidojušās pēc mūsu "oficiālās" šķiršanās. Tagad mēs esam pavirši paziņas. Un patiesībā ne ar viņu vien.

Tas arī ir mans "cepšanās" iemesls – man ir grūti saprast, ka pēc tuvas draudzības vīrietis un sieviete kļūst vien par kautrīgiem sveicinātājiem vai pat izvairās viens no otra. Kādu laiku mēs taču esam bijuši tuvākie cilvēki pasaulē! Visbiežāk es zinu gan viņa suņa, gan vecmāmiņas vārdu, taču, lai kā man gribētos uzzināt, kā viņiem iet, neatļaujos to pavaicāt. Cenšos savā sejā iezīmēt vienaldzības vaibstus, lai arī gar acīm paskrien spilgtākie notikumi, kurus esmu kopā ar viņu piedzīvojusi. Iespējams, kāds teiktu, ka nespēju pagātni atstāt pagātnei, taču man ir neizsakāmi grūti cilvēku, kurš man ir bijis ļoti svarīgs, iekļaut "čau, čau" paziņu lokā.

Starp citu, pāris dienas pēc tam, kad redzēju ļauno sapni, uzzināju, kā klājas puisim, par kuru domāju. Par viņu izlasīju rakstu avīzē. Mistika.

Man ir mans rīta rituāls, bez kura neeju ārā no mājas. Tas ir ļoti banāls – balta krūzīte melnas kafijas. Vai kafijas ar pienu (ja ir ledusskapī un atkarībā no garastāvokļa). Taču man šis rituāls gadu gaitā ir tā atstrādāts un pieslīpēts, ka man jau sen šķiet – neviens cits man tādu kafiju pagatavot nevar. Tam ir nepieciešama:
1) draudzenes dāvināta un pa šo laiku briesmīgi apkvēpusi metāla kanniņa ar pilnīgi ģeniālu kafijas pagatavošanas mehānismu (to dēvē visai neglītā vārdā – par perkolatoru);
2) Lavazza espresso kafija melnajā iepakojumā – un tikai tā;
3) ūdens no krāna.

Ja nestāvu klāt, kafija ar joni izburbuļo no kanniņas, nolejot visu gāzes plīti pa perimetru, un tas gadās bieži. Arī tas pieder pie rituāla – laiku pa laikam es par ilgi aizkavējos vannasistabā, kanniņa dzīvo savu dzīvi, bet es, lādēdamās skrienu saglābt savu virtuvi.

Nesen nolēmu sākt no rītiem veselīgi skriet. Pirms kafijas, protams – pa taisno no gultas. Pēc dažiem dzestriem rītiem mana rīkle saķēra angīnu, un ģimenes ārste mani sabāra par muļķību. „Kā tu domā, kā jūtas tavs organisms, kuru tu piepeši izrauj no siltas gultas aukstā rīta gaisā? Nedodot tam iespēju lēnām pamosties, paēst brokastis un iedzert siltu dzērienu?” Un pateica, ka no rītiem skriet nav veselīgi.

Ar prieku paklausīju savai ārstei un tūlīt pat pieliku punktu šai vardarbībai. Rituāls jau tāpēc ir rituāls – tas liek mums justies harmonijā ar sevi. Arī tev taču noteikti ir savi ikdienas rituāli, no kuriem tu neesi gatava atteikties, vai ne?

Vakar vakarā biju aizgājusi pie draudzenes, un mēs pa TV noskatījāmies jauno spēli Būvējam ģimeni. Pati galvenā fiška ir tāda, ka tur meitenes bildināja puišus.

Vienā gadījumā – es par to nobalsoju – viņa uzaicināja viņu uz restorānu, un gredzens bija iecepts saldajā ēdienā. Tad, kad viņš to gredzenu atrada, viņa nometās viņa priekšā uz ceļa un bildināja. Galvenais, ka viņai birst asaras, un nezin kapēc mums ar draudzeni – arī. Viņš piekrita.

Otrā gadījumā meitene bija puisi uzaicinājusi uz pirti un bildināja viņu masāžas laikā. Pusis bija pārsteigts (un kā gan lai nebūtu – septiņus gauds dzīvo kopā, un te pēkšņi meitene vienu dienu pārstāj gaidīt bildinājumu, aizved uz masāžas salonu un bildina pati), bet uz īsu mirkli, un arī piekrita!

Es tikai domāju par to, kā laiki mainījušies (salīdzinājumā ar manu maģistra darba tēmas laiku 🙂 – 60.gadiem.) Tagad puiši paši grib precēties ar tām meitenēm, bet neizrāda iniciatīvu u nebildina. Gaida no meitenēm. Ai, vispār jau laikam vienalga. Galvenais, ka visi četri gribēja precēties, un tagad būs vismaz divas skaistas kāzas. Tā kā raidījums būs vēl, tad arī kāzas droši vien būs vēl.

Interesanti, vai tu bildinātu puisi, ja viņš tevi nē?

Man dzīvē iestājies tāds posms, kurš ir vienkārši jāiztur. Ir taču tādi brīži, kad tu zini, ka tev tagad jāsaņemas, jāizdzīvo, kā ir, jāiztur, un tad, kad tas būs garām, varēs domāt, kā dzīvot tālāk.

Vakar man bija maģistra darba pirmsaizstāvēšana. Veiksmīgi, un tas nozīmē tikai to, ka atpakaļceļa nav. Būs vien jāpārkāpj tai astei, ja suns ir pārkāpts. Tā bija mana lielākā šī gada apņemšanās, un es nokārtyošu šo parādu sev, kas velkas līdzi 5 gadus.

Bet kaut kur sirds dziļumos manī norisinās dialogs – un kas mainīsies manā dzīvē ar šo grādu? Kad es saskaitu kopā stundas, ko esmu mācījusies un sēdējusi bibliotēkās, un padomāju, ka šajā laikā varēju:

a) pelnīt naudu,

b) izklaidēties, priecāties, baudīt dzīvi,

c) izgulēties,

tad īstas skaidrības nav, vai mana izvēle bijusi pareiza. Jo nekas jau faktiski nemainīsies – ne man uzreiz darba devēji stāvēs rindā, ne precinieki. Tā drīzāk būs sakārtotības un gandarījuma sajūta, kāda rodas pēc nokārtota parāda. Un tikai dzīve rādīs, vai mani ieguvumi – atgriešanās akadēmiskajā vidē, diploms un beidzot padarīta darba sajūta – ir bijuši šo milzīgo pūliņu vērti.

P.S. Un kāpēc tu mācies?

Aizgāju uz kino noskatīties Rozes Stiebras jauno animācijas filmu Spēlēju, dancoju. Un pēc tam lielveikalā izrevidēju visu mūsu multfilmu piedāvājumu. Nē, nevis sentimenta vadīta, bet šī kino žanra sajūsmināta.

Patiesībā līdz šim animācijai nebiju pievērsusi lielu uzmanību, jo, kā jau vienkāršais kino skatītājs, uzskatīju, ka tās der tikai mazuļiem. Taču animācijas filmu studijas Dauka multfilmu izlase kinoteātrī K-suns man šo to atgādināja. Galvenokārt to, cik lieliski pārdesmit minūtēs var atpūsties krāsainu tēlu, burvīgas mūzikas un spēcīgu teicēju pasaulē. Tik pozitīvi uzlādēta sen nebiju bijusi!

Vienīgi man žēl, ka, piemēram, citu valstu skatītājiem mīlestības mistērija, kas multfilmā Spēlēju, dancoju risinās starp skaisto Leldi (meitenei acis kā vizbulītes), viņas līgavaini Zemgu (diezgan neveikls radījums) un vīrišķīgo spēlmani Totu (šim varonim piešķirtā balss ir satriecoša), varētu nebūt īsti saprotama. Viņi taču nav iepazinušies ar Raiņa lugu, pēc kuras motīviem tā radīta, savukārt multfilmas sižeta līnija brīžiem šķiet ļoti haotiska. Un tā kā arī es neesmu iepazinusies ar Raiņa darbu, tad košos mākslinieces Helēnas Heinrihsones tēlus un spēcīgo grupas Iļģi mūziku vairāk uztvēru kā videoklipu. Bet kāpēc gan arī tādas nevarētu būt multfilmas? Nu tāds vienkāršs prieks tavām acīm, dzirdei un sirdij.

P.S. Ja nepagūsti aiziet uz K-suni, tad arī Latvijas Televīzija tuvākajā laikā sola Spēlēju, dancoju pirmizrādi. Nepalaid garām un varbūt atraksti man, ko domā tu!

Kopš ilgāka laika nesmēķēju vairs nemaz. Toties cīnos sevī ar citu nejauku netikumu – naidīgumu pret smēķējošiem cilvēkiem un piesmēķētām telpām. Jāatzīst, pārmaiņas likumdošanā un stingros ierobežojumus pat īpaši nepamanīju – kā jau visu labo. Svaigais gaiss kafejnīcās un krogos vienā mirklī man kļuva par pašsaprotamu parādību.

Toties nesen ar šausmām konstatēju, ka aizlaidos no labu draugu ballītes tikai tāpēc, ka viesību rīkotājs bija atļāvis smēķēt iekštelpās. Mans organisms šādās situācijās pat negaida, kad es viņā ieklausīšos, bet patvaļīgi sāk kustināt kājas uz izejas pusi.

Izrādās, cigarešu dūmi ir tā lieta, ko viņš (mans organisms) vairs nav ar mieru paciest. Varbūt tāpēc, ka man dūmu romantikas dzīvē ir bijis pārpārēm. Un, lai kā man gribētos izbaudīt džeza mūziku kādā omulīgā krodziņā Amsterdamā vai iedzert kafiju Prāgas lidostas bārā, sajūtot gaisā iestāvējušos dūmu smaku, es saviebjos kā tāda veca, piekasīga ome. Un eju prom. Bet pati sev par to riebjos.

Vienīgais, kura cigarete zobos mani vēl spējusi nostalģiski aizraut, ir Niks Keivs koncertā uz skatuves. Un arī tikai tāpēc, ka viņš pa visu zāli bija vienīgais smēķētējs.

"Katru pavasari miljoni tauriņu – danaīdu migrē no Taivānas dienvidiem uz ziemeļiem. Tieši šī iemesla dēļ valsts izpildorgāni pieņēma lēmumu slēgt vienu no ātrgaitas šosejas joslām.

Tādējādi cerot samazināt risku, ka gaisa plūsma ieraus tauriņus zem automašīnu riteņiem. Turklāt virs trases būs novilkts aizsargtīkls, bet tauriņu plūsmu vadīs ar ultravioletajiem stariem.

Varas vīri saprot, ka aktīvi izmantotās šosejas slēgtā josla radīs ceļu sastrēgumus, bet uzsver, ka šā lēmuma pozitīvās sekas būs augstākas par negatīvajām."

P.s. Izlasīju šo ziņu kādā no Interneta portāliem. Un tas mani ļoti sajūsmināja. Bet ko darīt ar tauriņiem vēderā?

Pirms pāris dienām redzēju kādu skatu uz Tērbatas ielas. Bremzēm nošvīkstot, jauna sieviete tik tikko spēja nobremzēt savu sudraba krāsas Toyota Landcruiser džipu un nenotriekt pie zaļās gaismas pāri ejošo sadzērušos vīriņu.

Tajā brīdī es pievērsu uzmanību abu divu cilvēku sejām. Viņa izskatījās pēc jaunas biznesmenes vai svarīga biznesmeņa mīļotās – baltā blūzītē, zelta auskariem, atpakaļ atglaustiem matiem. Viņa acīm redzami kaut kur ļoti steidzās – pagriezienu veica ātri, sejas vaibsti saspringti, un, kad viņa tikko nenobrauca sadzērušos vīriņu, viņai sejā bija dusmas. Mašīnas logs bija vaļā, un niknums un nosodījums burtiski sprāga ārā no viņas skatiena uz vīriņu. Protams, ka tā ir tikai mana fantāzija, bet izskatījās, ka viņa dusmojas par to, ka kāds klumburodams ir iztraucējis viņas dzīves ātrumu. Viņas – jaunas, veiksmīgas un naudīgas – dzīvē viņai ceļš būtu jādod šādiem deklasētiem elementiem?! Nemūžam! Ja tu staigā pa ielu, tad staigā tur, kur viņa nebrauc!

Bija skaidri redzams, ka viņa nepiefiksēja, ka šai situācijā viņa bija vainīga, nevis vīriņš. Citādi viņa būtu kaut vai uz sekundi samazinājusi ātrumu.

Un tad ir šis vīriņš. Viņš, mierīgi smaidīdams, gāja pāri ielai tad, kad viņam zaļš. Ap gadiem 55-60, tāds, kurš šad un tad iedzer, bet galīgi ne bomzis. Jaka vaļā, šalle karājās, pavasaris viņam bija sācies. Viņš droši vien dzirdēja gan bremzes, gan redzēja to mašīnu, bet viņš vienkārši gāja pāri ielai. Pats aizkustinošākais – viņš uzsmaidīja mašīnai, kas viņu nesabrauca, un aizgāja tālāk. Mierīgs un smaidīgs.

Mani kaut kādā ziņā aizskāra šī dažu sekunžu drāma. Iespējams, tāpēc, ka tik krasi saskārās divas dzīves pozīcijas. Saskārās un aizgāja katra uz savu pusi. Bet priekš manis pāri palika stāsts – gandrīz vai teātra izrāde ar laimīgām beigām.

Kādu rītu pamodos ar tracinošu domu, ka man vajag ādas jaku. Vajag, un viss! Turklāt sudrabainā nokrāsā. Pati vēl nobrīnījos par tādu vēlmi, jo ādas jakas man vienmēr ir šķitušas pārāk drūmas un neinteresantas. Tuvākās nedēļas laikā gan noskaidroju savas pēkšņās iegribas iemeslu.

Iegājusi pāris jauniešu auditorijai orientētos veikalos, atklāju, ka ādas jaku tur netrūkst. Arī Stockmann piedāvātajās dizaineru kolekcijās pamanīju pāris variantus savas iegribas apmierināšanai. Kad, acīm spīdot un aizmirstot par savu reālo finansiālo situāciju, piemērīju vienu no tām un jau biju gatava jaku pirkt (pat neskatoties uz pāris pogu trūkumu), sapratu, ka esmu kļuvusi par modes upuri. Tajā brīdī saņēmos un pateicu sev – stop!

Vēlāk, žurnāla Sestdiena modes lapaspusēs ieraugot publikāciju par ādas jakām, nonācu pie secinājuma, ka droši vien, katru dienu gan darba, gan personīgās intereses dēļ šķirstot n-tos modei veltītos ārzemju un vietējos izdevumus, dodu lielisku iespēju savai zemapziņai piefiksēt tur attēlotos apģērba gabalus. Un tad nu no rītiem mostos ar idejām, ka man vajag šito un to! Reiz tie bija mežģīņoti legingi un sarkanas augstpapēžu kurpes, tagad sudraba nokrāsas ādas jaka. Kas būs nākamais?