Kamēr Zane no mūsu redakcijas bauda atvaļinājumu, man viņas vietā uzticēts rakstīt blogu. Ilgi domāju, par ko varētu būt šis mans pirmais ieraksts. Katrā ziņā par vienu biju pārliecināta – vēlos rakstīt par labām lietām.

Man šķiet, ka ir ļoti nozīmīgi vienmēr censties domāt par labām lietām. Apkārt taču ir tik daudz negatīvā, turklāt uz katra stūra mēs varam uzdurties kam tādam, kas sabojā omu. Taču, ja vien tu būsi atradusi savas īstās zāles pret sliktu noskaņojumu, tu sapratīsi, ka viss vienmēr nokārtojas.

Arī man ir pāris veidi, kā ar šādu nelabu garastāvokli tikt galā. Šīs metodes, protams, tiek izvēlētas atkarībā no tā, kas man noskaņojumu sabojājis. Ja tas ir kāds cilvēks, tad visvienkāršākais man ir fiksi saņemties un būt … pārakai (?) par viņu, viņa tumšajam skatienam pretī veltot spožu un mīļu smaidu. Ticiet, tas gandrīz vienmēr liek tam dusmu pūznim samulst un uzlabo man garastāvokli.

Citām ikdienas nebūšanām der tādi mazie dzīves prieki – laba mūzika, kas noklausīta jau no paša rīta, neliela kūciņa vai šokolādes gabaliņš, interesanta un skaista grāmata… Man liekas, ka arī šodien kāda jautra un vasarīga dziesma un manī paliekošā nedēļas nogales sajūta tiks galā ar to, ko redzu aiz loga – drūmi pelēcīgo dienu.

Domāju, ka no šādiem sīkumiem un it kā nepamanāmām lietām veidojas arī citu cilvēku dzīves uztvere. Tieši šādas lietas man vienmēr liek saņemties un smaidīt. Kā ir ar jums, meitenes? Kas ir tas, kas jums uzlabo garastāvokli?

Ar sveicieniem,

Anda,

Cosmo.lv redaktore

Nesen kādā pasākumā mēs ar draugiem un draudzenēm runājām par to, kad kuram sākas vasara. Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet vasara nebūt nesākas 1.jūnijā, tā sākas… atkarībā no dzīvesveida.

Kāds izteicās, ka galīgi nepareizi esot tas, ka astronomiskā vasara sākas 21.jūnijā. Ka diena, kad diena ir visgarākā un nakta visīsākā, īstenībā esot jau vasaras vidus. Un vasara sākoties apmēram maijā, kad ziedi ir pilnbriedā un dabai – ja salīdzina ar diennakts ciklu – ir vēls rīts. "Kā vasara var sākties tad, kad dienas jau kļūst īsākas?" vaicāja kāda meitene.

Cits viedoklis bija, ka vasara sākas ar skolēnu brīvdienām. Tā ir jau bērnībā izveidojusies sajūta, ka vasara sākas 1.jūnijā. Apmēram tajā nedēļā notiek brauciens uz laukiem un tad vasaras uzdzīve līdz pat rudenim, kas iestājas 1.septembrī.

Mēģināju noformulēt arī savu "vasaras sajūtu". Man laikam vasara sākas katru gadu citā laikā. Šogad – izteikti 1.jūlijā, kad bija beigušās mācības un vakaros var beidzot darīt, ko grib. Citu gadu – kaut kad maijā, kad ievācos pie draudzenes mājiņā pie jūras, mēs taisām auksto zupu un katru dienu pēc darba es no pilsētas braucu "pretim vasarai, saulrietiem un jūrai".

Un kāpēc vispār ir svarīgi noformulēt, kad sākas vasara? Laikam jau tāpēc, lai dzīves skrējienā nepalaistu garām tos brīžus, kad jāvāc tējas, jāsien pirtsslotas, kad zemenes ir vislētākās, kad obligāti jātaisa sakņu piena zupa, kad jāiet naktī jūrā peldēties vai gulēt sienaugšā. Lai pilsētas dzīvē nepazustu saikne ar dabu un gadalaikiem. Man tas ir svarīgi.

Cik bīstami ir būt stiprai 24 stundas diennaktī sapratu tikai nesen – pēc sarunas ar kādu draudzeni. Par viņu vienmēr esmu domājusi kā par meiteni „ar olām” – dzīvē visu sasniegusi saviem spēkiem, smuka, gudra un bagāta. Taču nesen viņas dzīvē ir parādījies vīrietis, kurš nēsā meiteni uz rokām.

Cik zināju, viņai jau daudzus gadus ir mīlestībā balstītas attiecības, tikai kaut kā tā sanācis, ka šajās attiecībās viņa no laika gala ir tā, kas visu var pati. Un vīrietis pie tā vienkārši ir pieradis, turklāt neko ļaunu nedomādams.

Taču viņai no prāta neiziet tēva tēls, kurā viņa sev par nelaimi ir „atsitusies” par visiem simts procentiem. Viņas tēvs ir stiprs vīrietis, kurš rūpējas par savām meitām, esošajām un bijušajām sievām un sievasmātēm. Kurš atbrauc, izdara un visu nokārto. Un kuram ģimenē vienmēr pieder pēdējais vārds.

Dziļi sirdī viņa vienmēr ir ilgojusies pēc tāda vīrieša, kāds ir viņas tēvs, taču nemūžam to neatzītu skaļi. Jo taču pati ir stipra! Turklāt, kā viņa ar rūgtumu atzinusi, no tādām sievietēm vīrieši parasti baidās.

Tomēr tagad viņa ir sapinusies tieši šāda tipa valgos, kurš liek viņai justies kā vājai un neaizsargātai sievietei un kurš visu pienes uz paplātes. Viņa atzīst, ka nemīl šo vīrieti, un šausta sevi, ka tikai izmanto viņa naudu, statusu un uzmanību, taču pagaidām nespēj no tā atteikties. Jo viņš tai sniedz to, kas līdz šim pietrūcis attiecībās ar vīrieti, kuru viņa mīl.

Ja vien viņa jau agrāk būtu spējusi izrādīt savu vājumu un alkas izjust vīrieša valdonību attiecībās ar savu mīļoto, iespējams, viņa tagad nemeklētu šīs emocijas citur. Sakiet vēl, ka nav bīstami būt stiprai…

Svētdienas pēcpusdienā, izdzirdējusi, ka manā īpašumā ir nonākusi balta, tamborēta, visai caurspīdīga kleita, fotogrāfe Inta Ruka mani uzaicināja uz fotosesiju. Pirms pāris gadiem es teiktu – nē, taču šobrīd man ļoti patīk izaicināt sevi un spēlēties ar erotiku.

Tad nu savācu matus copītē, izņēmu no ausīm auskarus, atturējos no krāsošanās, uzvilku caurspīdīgo kleitu un basām kājām devos fotogrāfēties pie zaļiem, zaļiem ķiršu kokiem. Un, zini, tādu pašpārliecinātību par sevi un savu ķermeni nebiju jutusi sen. Iespējams, pašpārliecinātība pat nav īstais vārds, jo tai reizēm tiek piedēvēta visai negatīva noskaņa. Svētdienas fotosesijai vairāk der vārds sievišķība. Tā, kura nerodas vien no kleitas uzvilkšanas un lūpu uzkrāsošanas, bet gan no sevis sajušanas. Piemēram, es to visspilgtāk piedzīvoju brīžos, kad manī ir ļoti daudz maiguma pret otru cilvēku. Kad, aizraujoties ar viņu, acu skatiens kļūst dūmakaināks, balss zemāka un burtiski ar katru šūnu var izjust savu sievišķību. Tieši tā es jutos svētdien.

Vēlāk centos izdomāt, vai fotogrāfēšanās absolūti kailai man sagādātu tikpat daudz pozitīvu emociju kā pozēšana caurspīdīgā kleitā. Šķiet, ir divi būtiski apstākļi, kas to ietekmētu. Pirmkārt, saskaņa ar fotogrāfu, jo gan fotogrāfējoties dažādiem rakstiem Cosmopolitan žurnālā, gan citiem mērķiem, esmu novērojusi, ka ir fotogrāfi, kuri liek man sastingt. Un tur gandrīz neko nevar padarīt! Otrkārt, man pašai sev vajadzētu argumentēt, kādēļ es fotogrāfējos kaila. Tiesa, gan jau es fiksi kaut ko izdomātu, jo piedzīvojumu meklētājas gars manī ir lielāks par konservatīvismu un kautrību. Tā kā esmu ievērojusi, ka arī jūs forumā esat runājušas par kailfoto, tad mani ļoti interesē, vai esi kādreiz ko tādu mēģinājusi un kā sanāca?

P.S. Nākamās trīs nedēļas mēs netiksimies šajā virtuālajā Cosmo pasaulē, jo dodos atvaļinājumā, tāpēc reibinošu vasaru arī Tev!

Ļoti bieži cosmo.lv sarunu sadaļā parādās tēma: „Ko dāvināt vīrietim?” Šķiet, ka puišu dzimšanas dienas mums sagādā vislielākās galvassāpes, jo tādai dāvanai tiek piedēvēta ļoti simboliska nozīme.

Katru reizi apņemos par dāvanu mīļotajam padomāt jau laicīgi, lai paspētu caur Amazon.com vai eBay pasūtīt ko tādu, ko Rīgā nopirkt nevar. Taču šo plānu man līdz šim vēl nav izdevies realizēt. Esmu mēģinājusi piesēsties pie datora trīs mēnešus pirms gaidāmās jubilejas – apņēmībā sameklēt dāvanu un jau tagad to pasūtīt. Bezcerīgi! Ātri vien apmaldos milzīgajā piedāvājumā un nekādi nespēju izšķirties, kas tad nu būtu tā visideālākā dāvana. Tad metu mieru šai nodarbei ar atrunu, ka vēl jau ir tik daudz laika…

Kamēr laika parasti vairs nav nemaz un līdz īpašajam datumam atlikusi vairs tikai nedēļa. Tomēr parasti tieši šī pēdējā nedēļa man ir visīstākais breinstorminga laiks, un tā laikam arī ir pareizi. Katrai idejai ir vajadzīga iedvesma, un pie manis mūza atnāk līdz ar pirmssvētku noskaņojumu. Un beigu beigās esmu priecīga, ka neesmu nopirkusi kaut ko Amazonē, jo arī caur internetu pasūtīta manta ir un paliek tikai manta. Kamēr vissirsnīgākās dāvanas ir tās, kuras saprot vienīgi adresāts.

Tāpēc pat nevaru ieteikt, ko jūs varētu dāvināt saviem vīriešiem. Jo tas, ko dāvinu es, visbiežāk pārāk tieši saistās ar mūsu kopīgajiem kodētajiem rituāliem.

Vakar biju apskatīt draudzenes jauno dzīvokli. Martā viņa uzsāka tā meklēšanu ar noteikumu, kas gan mums – viņas draugiem, gan mākleriem šķita absurds, proti, lai dzīvoklis atrastos Rīgas centra tuvumā un tā īres maksa mēnesī nepārsniegtu 150 latus. Un, re, viņa dabūja, ko gribēja.

Sākumā mana draudzene izmantoja kādas nekustamo īpašumu firmas pakalpojumus, taču ātri vien secināja, ka par sevis noteikto summu var dabūt vien istabu jau apdzīvotā dzīvoklī. Daudzas ģimenes, kurām kāds ģimenes loceklis aizbraucot strādāt uz Īriju vai Angliju, brīvo istabu mēdzot izīrēt īrniekiem. Taču komunālajā dzīvoklī mana draudzene nevēlējās dzīvot un mākleru skepse viņai apnika, tāpēc pati ķērās pie vēl kāda "ieroča".

Viņa draugiem.lv portālā izsūtīja ziņu, ka meklē dzīvokli. Starp daudziem "diemžēl nevaru palīdzēt" bija arī kāds vilinošs piedāvājums. Izrādījās, ka draudzenes bijušā deju partnera mātei pieder īres nams Tallinas ielā un ka maija sākumā kāds no 30 kvadrātmetrus lielajiem vienistabas dzīvokļiem atbrīvojas. Nebija pagājis pat pusgads, kad viņa dabūja to, ko vēlējās!

Tiesa, ievākties dzīvoklī viņa varēja vien tagad, tas ir jāapkurina ar malku (draudzene gan izmantošot elektrisko sildītāju, jo mūris labi turot siltumu) un tā koridoris ir apvienots ar virtuvi, taču pat nevienā jaunuzcelto māju dzīvoklī neesmu jutusies tik labi, kā šajā. Mana draudzene tur dzīvo tikai divas nedēļas, viņai nav neviena krēsla un galda, taču mājīgums, kas tur valda, ir vārdos neaprakstāms.

Laikam pats svētīgākais, ko vakar guvu, bija atziņa, ka, ja vien tas būtu iespējams, arī es ļoti labprāt atkal dzīvotu pirmskara ēkā Rīgas centra tuvumā. Jau no bērnības sajūsminos par noskaņām, kas valda senākos dzīvokļos; par liepu, Staburadzes un Laimas smaržām pilsētā; par mašīnu riepu dunoņu pret bruģi; par elegantām kāpņu telpām; par augstajiem griestiem un koka logiem. Un, kad jau devos projām, draudzene, kā zinādama, vēlreiz atgādināja, ka, ja kaut ko ļoti vēlas, tad tas atnāk pie tevis 🙂

Meitenes, ja es pareizi saprotu, jums ir vēlme un motivācija satikties. Vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, cik tālu jūs esat ar organizēšanu, ar kādām problēmām sastopaties un – pats galvenais – ko jūs šādā pasākumā vēlētos darīt?

Mēs redakcijā ievērojām, ka ir bijuši vairāki mēģinājumi sākt kaut ko organizēt, bet vienmēr šī ideja ātrāk vai vēlāk ir apklususi. Tāpēc man gribētos saprast, ko jūs esat gatavas uzsākt un kāda, iespējams, varētu būt redakcijas loma šajā pasākumā. Rakstiet droši, jo tieši no šādām sarunām būs atkarīgs, kas un kā notiks.

Pēc divām dienām, Līgo svētkos, ir mana dzimšanas diena. Ja bērnībā par to jutos aizvainota, tad šobrīd, šķiet, esmu iemācījusies nodalīt savu dzimšanas dienu no Jāņu svinībām. Un pat atzīt, ka 23. jūnijs, iespējams, ir veiksmīgāks dzimšanas dienas datums nekā 1. janvāris.

Atceros – bērnībā, kad nedzīvojām tik trakā skrējiena ritmā, jau pirms Līgo svētkiem devāmies uz laukiem, tāpēc tad, kad dzimšanas dienas rītā pamodos, mani gaidīja brokastis kopā ar radiniekiem un jasmīniem rotāts gaviļnieces krēsls. Šo tradīciju iedibināja mana vecvecmāmiņa, kura jau sen ir aizsaulē. Viņas iesākto turpināja vecmāmiņa, tāpēc pat tagad, ja Līgo laikā neesmu bijusi laukos, man vienmēr ir paglabāts kaut jasmīnu vainags. Esmu viņiem visiem jasmīnu meitene, kura savas dzimšanas dienas beigās, ja juta, ka visi sāk pievērsties Jāņu godināšanai, mēdza uzrīkot pa kādam tracim.

Tagad tračus vairs nerīkoju. Dzimšanas dienu nosvinu rīta pusē, priecājos par apsveikumiem un vairs nemāku dusmoties uz tuvākiem paziņām, kas pat tad, ja Līgo svinam kopā, aizmirst par manu dzimšanas dienu. Tajā paša laikā esmu stingri nolēmusi, ka vismaz pagaidām savas dzimšanas dienas svinības nejaukšu ar Jāņu svinībām. Man tomēr gribas kaut drusciņ, bet saglabāt tikai manu svētku sajūtu. Kā Tev 1. janvāra, 24. jūnija vai citu tikpat savādu datumu gaviļniecei?

P.S. Starp citu pagājušā gadā pirmo reizi savu dzimšanas dienu svinēju tā pa nopietnam – daudz draugu un paziņu lokā. Organizēju to visu dienu iepriekš un tā nu lielākajai daļai sabojāju Jāņus. Tā kā dejās sagaidījām rītu, tad Līgo vakaram spēka vairs nebija 🙂

Vakar ievēroju draugiem.lv to fīču ar karti, kurā var redzēt, kur mani draugi svinēs Jāņus. Nevienam nav jāzvana un jāprasa – viss skaidri redzams. Un, ja pēkšņi kļūst garlaicīgi, zināms, pie kā un uz kurieni var doties ciemos.

Es šogad izvēlējos svinēt Jāņus divatā ar draugu. Jo man ir sajūta, ka mēs pārāk maz laika pavadām divatā. Tikmēr, kamēr rakstīju maģistra darbu, es patiešām gribēju būt viena. Tā bija vieglāk koncentrēt uzmanību un varēju apmierināt savu vajadzību pēc pilnīga klusuma rakstīšanas laikā. Pēc aizstāvēšanās biju aizbraukusi uz nedēļu – un atkal nācās izlīdzēties ar telefona zvaniem.

Es domāju, ka diviem cilvēkiem vajag katram savu personiski aktīvo dzīvi. Lai ir, ar ko dalīties un pārrunāt tad, kad satiekas. Tad abas dzīves papildina viena otru, mēs mācamies viens no otra un attiecības ir kā miera osta, kur var rast sapratni, atbalstu, mīļumu. Bet, ja telefona sarunas laikā es nespēju nolikt klausuli, tad, iespējams, kaut kas jāmaina. Tāpēc tad, kad atbraucu uz Latviju, man bija skaidrs, ka vēlos palikt divatā.

Izlēmām, ka brauksim uz Raiskumu izdziedāties Paula dziesmas un pēc tam paliksim kādā viesu namā. Pavisam vienkārši. Varbūt pagūsim izrunāt visu neizrunāto un izjust neizjusto, kas šai laikā sakrājies.

Arī man drīz jādodas uz labu draugu kāzām, kurās jaunlaulātie nevēlas saņemt nezin kādas dāvanas, bet gan naudu kāzu ceļojumam. Protams, jūtu milzīgu kārdinājumu izdomāt kaut ko personisku. Tomēr jāatzīst – lielā mērā tā ir mana egoisma izpausme. Gribēt, lai viņi ievēro manu dāvanu. Lai redz, kā esmu centusies un domājusi. Lai zina, cik ļoti viņus mīlu.

Es gan pieļauju, ka to viņi zina tāpat arī bez visādām dāvanām. Paskatoties uz to no šādas puses, doma par naudas dāvināšanu tik nejēdzīga vairs nemaz neliekas. Jaunlaulātajiem šobrīd viss kosmoss griežas tikai ap viņu mīlestību, tāpēc labāka draudzības apliecinājuma laikam nevar būt, kā ar kādu naudas artavu palīdzēt realizēt viņu sapni par medus mēnesi.

Vispār, ja tā padomā, mēs bieži pārvērtējam naudas nozīmi. Mulstam, kad ir runa par naudu. Kautrējamies uzdāvināt par maz, baidāmies atdot par daudz. Nemaz nerunājot par spēju bez garas un teatralizētas tielēšanās pieņemt naudu pat situācijās, kad to no sirds dod tuvs draugs.

Acis man atvēra kāds man ļoti nozīmīgs dzīves gudrs cilvēks. Kad sūdzējos par savām ne visai veselīgajām attiecībām ar naudu (ka neprotu pieņemt materiālas dāvanas no vīriešiem, ka esmu tik ļoti pieradusi būt finansiāli neatkarīga, ka pat izmaksātas pusdienas man liek justies neērti utt.), kā recepte uz visām manām sapītajām domām atskanēja frāze: „Kāpēc tev ir tik grūti to pieņemt? Galu galā – tā ir TIKAI nauda!” Tagad man šķiet, ka tā ir viena no ģeniālākajām patiesībām, ko der sev atgādināt, kad kārtējo reizi sagribas tielēties.

Kāzu laiks ir sācies. Vakar atgriezos no jau otrajām kāzām šovasar un tuvākajā laikā paredzamas vēl divas. Un atkal jāsāk laikus domāt, ko dāvināt jaunajam pārim.

Atceros, reiz Cosmopolitan taisīja aptauju pa tēmu "Ko es vēlētos, lai man kāzās uzdāvina." Tur starp populārākajām izvēlēm bija sadzīves tehnika un "kaut kas personisks". Bet pati populārākā un ar lielu balsu pārsvaru, protams, bija kāzu ceļojums. Atzīšos, arī es pēdējā laikā arvien biežāk izvēlos dāvināt naudu un uz aploksnes zīmēju lidmašīnu.

Agrāk man šķita, ka nauda ir bezpersoniska dāvana – gluži kā dāvanu karte vai Stendera ziepes. Bet, runājot ar meitenēm, kuras ir precējušās vai taisās to darīt vēl ne reizi neesmu dzirdējusi, ka par naudu nepriecātos. Iespējams, dāvinot naudu, iztrūkst personiskums un pārsteiguma moments, bet to var izpaust apsveikuma kartiņā, novēlējumā un banknošu aploksnes noformējumā.

Šajās kāzās es jau pirms divām nedēļām uzzīmēju kartiņu un pati salīmēju naudas aploksni, vēl divas dienas meklēju dzejoli (izvēlējos Frici Bārdu), un galu galā dāvanas gatavošanas process izrādījās tikpat aizraujošs, kā dāvanas meklēšana. Katrā gadījumā skatīties uz savu dāvanu citu dāvanu vidū man bija liels prieks un skaisto kartiņu dāvināt bija pat mazliet žēl. 🙂

Dāvinot naudu, es pat esmu uzbūrusi sev galvā ainiņu: kā jaunā pāra kāzu viesi visi kopā "sūta" viņus ceļojumā. Katrs ar saviem novēlējuma vārdiem, bet visi kopā – ar mīlestību un iespēju jaunajam pārim aizbraukt vienā no skaistākajiem ceļojumiem mūžā.

Kā ir tev – ko tu vēlētos, lai tev kāzās uzdāvina?

Pēkšņi aptvēru, ka taču ar joni tuvojas Jāņi. Ja iepriekšējos gados jau laicīgi meklēju dažādus variantus, kur svinēt, uz kurieni braukt, tad šogad kaut kā bija gandrīz vai par to piemirsusi. Šajos svētkos laikam pats galvenais (vismaz priekš manis) ir izbraukt kaut kur ārpus pilsētas, lai varētu pabūt kopā ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem.

Kaut gan ir bijušas reizes, kad esmu palikusi pilsētā. Visjaukākie Jāņi pilsētā bija pirms trīs gadiem, kad manai labākajai draudzenei tikko bija piedzimis bērniņš. Mazajam bija tikai desmit dienas, un mēs visi kopā sēdējā uz terases pilsētas nomalē, dzērām vīnu un klausījāmies spāņu mūziku.

Visjautrākie Līgo bija pagājušajā gadā – kopā ar draugiem bijām aizbraukuši uz laukiem. No sākuma mēs, meitenes, gājām lasīt lauku puķes vainagiem, bet vīri gādāja malku ugunskuram. Kad jau pienāca vakars, bija apmācies un smidzināja lietus, tad mēs, sadevušies rokās, stāvējām ap ugunskuru un dziedājām Spīguļo, spīguļo saulīt. Un, kā par brīnumu, mums kopā izdevās aizdzīt lietus mākoņus! Pēc tam bija lauku pirts, apdziedāšanās ar kaimiņu līgotājiem, pastaiga pa nakts mežu (nu gluži vai Blēras raganu stilā) un peldēšanās rīta miglā. Arī šogad domāju braukt uz to pašu vietu. Un ceru, ka būs tikpat jautri un mīļi.

P.S. Kādi ir bijuši tavi visjaukākie Līgo?

Man ir kāds draugs, kurš savu pāris mēnešus veco puiku regulāri bildē te pie auto stūres, te alus glāzes, te žurnāla FHM un no visas sirds cenšas mums – viņa draugiem – iestāstīt, ka audzina īstu vīrieti.

Zinu jau zinu, ka nav smuki kādam pārmest bērna audzināšanas taktiku (it sevišķi, ja man pašai tāda nav), tomēr, ja mans draugs man vēlreiz centīsies iestāstīt, ka mazuļa atraudziņa pēc ēšanas ir liecība par kārtīgu veci, es "uzsprāgšu". Protams, cenšos saprast, ka džeks ļoti lepojas ar savu dēlu un tā izrāda savu prieku, tomēr, kas pēc tādas audzināšanas par "īstu" vīrieti sagaidāms no viņa dēla?

Nē, es neesmu kareivīga feministe, jo man pat ļoti patīk dzīvot vīrieša azotē, tomēr šis stāsts un vēl pāris citi:

1) nesen kādās viesībās dzirdēju, ka sieviete savam pāris gadus vecajam dēlam teica, lai sēž pie galda mierīgi un nevienam nepalīdz, jo galda klāšana esot sieviešu darbs;

2)televīzijā kāds motociklista dēls norādīja, ka "tētis brauc ar moci. sievietes nē," – man rada pārdomas par to, cik ļoti katrs no mums ir atbildīgs par sava bērna raksturu un tālāko likteni. Jā, un arī attieksmi pret līdzcilvēkiem, tai skaitā, pretējo dzimumu.

Šīs dažas nedēļas jūnijā jūtos kā zivs ūdenī, jo ir zemeņu laiks. Diena nesākas, ja neesmu ar riteni aizbraukusi līdz Āgenskalna tirgum un nopirkusi no tantiņām savu dienišķo ogu grozu. Ticiet vai neticiet, bet lēnā garā līdz vakaram varu apēst pat pāris kilogramus.

Vislabāk man tās garšo tāpat – pa taisno no dobes. Diemžēl kopš omītes vairs nav, nav arī dobes. Taču joprojām nespēju atbrīvoties no niķa pat nezināmas izcelsmes ogas ēst nemazgātas, jo tikai tā mutē var sajust pareizo konsistenci, garšu un aromātu.

Faktiski zemenes manā dzīvē ieņem tik nozīmīgu vietu, ka pat atšķirīgi to sagatavošanas un ēšanas mirkļi man saistās ar ļoti konkrētiem notikumiem, periodiem un sajūtām pagātnē.

Tā, piemēram, zemenes ar pienu un cukuru man atsauc atmiņā vasarnīcu, veco dīvānu verandā un grāmatas lasīšanu. Un omes bārienus, kāpēc atkal neēdu pie galda, kā pieklājas.

Zemenes ar saldējumu es reiz ēdu kādā ziemīgā dienā, sēžot uz mašīnas kapota pie Ķīpsalas Ģipša fabrikas restorāna. Nesala nemaz, jo tādu saldo ēdienu, zinot manu zemeņu trakumu, man gluži kā princesei pasniedza īpaši mīļš cilvēks.

Saldētas zemenes ir mana ziemas nostalģija pēc vasaras. Tās man ierādīja labākā draudzene. Ir bijuši daudzi vakari, kad mēs abas, nevarēdamas nociesties un sagaidīt, kad atkusīs, bāzām tās mutē vēl ledainas un saldējām zobus.

Bet visjocīgākās zemenes, kādas jebkad esmu ēdusi, bija atceļojušas no NASA kosmodroma – paciņa ar astronauta attēlu joprojām rotā mana virtuves skapīša durvis, bet saturs garšoja pēc zemeņu putekļiem, jo sagatavošanas procesā ļoti zemā temperatūrā un vakuuma apstākļos no tām tiek izsūkts ūdens. Tomēr tā bija zemeņu garša. Un man šķiet tik brīnišķīgi, ka kāds ir parūpējies, lai arī astronautiem kosmosā ir savs zemeņu laiks.

P.S. Kāda ir tava mīļākā zemeņu ēšanas recepte?

Ja man visapkārt ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, mani sāk pārņemt panika. Tāpēc jau vairākus gadus neapmeklēju lielos koncertus, kas notiek stadionos, hallēs vai milzīgās koncertzālēs. Kaut gan ir bijušas reizes, kad labprāt paklausītos kādu no pasaules mūzikas zvaigznēm. Tas pats notiek ar cilvēku pārpildītajām pludmalēm, kur karstā laikā ir cilvēku jūra. Bet no iepirkuma centriem un lielveikaliem ir daudz grūtāk izvairīties.

Ejot iepirkties, vienmēr jau iepriekš sagatavoju nepieciešamo lietu sarakstu (ja ne uz papīra, tad vismaz savā galvā) un tad es veikli starp daudzajiem plauktiem atrodu vajadzīgo, un pēc iespējas ātrāk steidzos prom. Bet problēmas sākas, kad man vajag nopirkt, piemēram, kaut ko no apģērba.

Pagājušajā nedēļa divas reizes mēģināju liela iepirkuma centra veikaliņos atrast ko piemērotu vasaras sezonai. Izturēju divas stundas ilgu meklēšanu, kas beidzās bez rezultātiem. Ja no sākuma veikalos rūpīgi apskatīju visu, kas man iekrita acīs, tad uz beigām, jau ieejot veikalā un uzmetot paviršu skatienu, uzreiz pie sevis padomāju, ka te nekā priekš manis nav un skrēju tālāk. Tas viss tikai tādēļ, lai ātrāk tiktu prom no cilvēku burzmas.

Laikam esmu pārāk liela individuāliste, laikam man pārāk patīk miers un klusums.

P.S. Bet kā ir ar jums, mīļas meitenes?

Kāzu, dzimšanas dienu un izlaidumu virpulī aptvēru, ka vēlējumu apsveikuma kartītē man aizvien retāk izdodas uzrakstīt ar pirmo reizi. Nav tā, ka man trūktu ideju, ko novēlēt pasākuma vaininiekam, taču visa lielā iedvesma un domas pazūd, tiklīdz kartītē esmu ierakstījusi pirmos vārdus.

Tā kā radinieki un draugi no manis ir pieraduši sagaidīt personīgus apsveikuma vārdus, tad centos aptvert, kas vainīgs pie tā, ka man aizvien biežāk gribas aprobežoties vien ar standarta "daudz laimes" vēlējumiem. Un atbildi atradu Paula Bankovska komentārā maija Rīgas Laikā, kurā viņš izsaka savu viedokli par ziņu, ka Zviedrijas pilsētā Piteo sācies neparasts eksperiments, kurā skolniekiem jau no pirmās skolas dienas ir atļauts rakstīt tikai ar datora klaviatūru. Vietējie lingvisti šo eksperimentu uzskata par pirmo priekšvēstnesi pilnīgai pārejai uz jaunu tehniskā veida rakstību, kas nozīmēs vispārēju atteikšanos no klasiskās rakstīšanas ar vienu roku.

To, kas no pilnīgas pievēršanās datorrakstīšanai sanāk, Bankovskis lieliski apraksta pāris teikumos: "Labojumus es varēju veikt, vēl pirms bija radušās kļūdas. Teikumus es iesāku, vēl skaidri nezinādams, kā gan es tos pabeigšu."

Šķiet, te arī slēpjas atminējums tam, kāpēc man aizvien grūtāk kļūst rakstīt vēstules ar roku un sacerēt vēlējumus apsveikumu kartītēs. Esmu pilnībā pievērsusies datorrakstīšanai, kas jebkuru tekstu ļauj noapaļot rakstīšanas procesā, kamēr rakstība ar roku pieprasa domu sakārtotību jau procesa sākumā. Pat personīgas un intīmas vēstules pēdējos gados esmu rakstījusi vien e-pastā, jo tad man rodas sajūta, ka gan jau sanāks pateikt to, ko vēlos, savukārt ar roku rakstītā vēstulē manu domu apkopojums prasa pārāk lielu piepūli. Te tev nu ir tehnoloģiju laikmets.

Piedodiet, Louis Vuitton somiņu un D&G saulesbriļļu īpašnieces – pēc atgriešanās no Milānas man kādu brīdi būs alerģija pret smalkajiem zīmoliem. Spožo skatlogu un glamūrīgo sieviešu dēļ šī nekad nebūs mana mīļākā pilsēta.

Manam četru dienu braucienam uz Milānu gan ar modi nebija nekāda sakara. Devos saņemt savu dzimšanas dienas dāvanu – Torijas Eimosas koncertu. Biju tik ļoti sapriecājusies dzirdēt dzīvajā vienu no manām mīļākajām dziedātājām, ka par pilsētu un to, ko no tās sagaidu, pat nedomāju.

Līdz nokļuvu tā saucamās modes galvaspilsētas pašā viducī. Kur vien skaties, ultra dārgi dizaineru veikali un super uzposušās meitenes. Vispār jau man patīk kopti cilvēki. Izņemot, ja aiz zvērīgās grima kārtas un saželejotajiem matiem no cilvēka vairs nekas īsti nav saskatāms. Uz pieres rakstīts rich, bet autfits tik garlaicīgs, ka pat paskatīties nav uz ko. Visām vienas un tās pašas džinsenes ar mirdzošiem dekoriem, špiļkas, pieguloši topiņi un ādas jaciņas. Viss. Ja kaut viena no viņām būtu tajos dārgajos zīmolos izvēlējusies ko interesantāku, atšķirīgāku! Nekā… Pirmo pusstundu bija pat jautri vērot šos krāšņos, bet vienādos putnus, bet drīz vien tik vienveidīgs spožums sāka spiest uz smadzenēm.

Daudzējādā ziņā jau viņas var apbrīnot. Tas, ar kādu eleganci viņas nes to savu Louis Vuitton somiņu (kuru personīgi es no laika gala esmu uzskatījusi par vienu no neglītākajiem modes industrijas izstrādājumiem), žvadzina savas zelta ķēdes vai min velosipēda pedāļus ar 10 cm augstām smailpapēžu kurpēm kājās – nu, visu cieņu! Pat vissmalkākajai Rīgas cacai līdz tādai virtuozitātei vēl augt un augt.

Par laimi draugi ieteica meklēt glābiņu Navigli kvartālā, kur gar kanālu malām pilns ar mākslinieku darbnīcām, studentu krodziņiem un cilvēkiem zempapēžu kurpēs. Tur beidzot atviegloti uzelpojām, un arī vīnam te bija pavisam cita – daudz dabiskāka garša.

Bija laiks, kad katru nedēļu nopirku pa vienai kleitai. Tas bija tāds azarts – mazās bodītēs starp simtiem dažādu apģērbu atrast kādu īpašu kleitu, kuru es varēju saukt par savējo. Man ļoti patīk veco laiku garās kleitas, sešdesmito gadu klasiskais piegriezums, kleitas spilgtās krāsās, indiešu sari un dažādu valstu etniskie tērpi. Tagad manā kolekcijā ir ap simts eksemplāru. Kleita ir mans dzīvesveids, mans fetišs, mana komunikācija ar pasauli, iespēja iejusties dažnedažādos tēlos, izjust krāsu, formu un nebeidzamu prieku.

Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni, kura kolekcionē sieviešu korsetes, noorganizējām fotogrāfiju izstādi, kurā es pati biju modele. Gatavojoties izstādei uzrakstīju šādu tekstiņu:

”dzīve ir nebeidzams karnevāls

katru rītu man ir jāizdara izvēle – kas es šodien būšu

vai liktenīgā sieviete sarkanvīna mežģīnēs / vai klusa meitene gaiši rozā tillā

vai mazliet pārgalvīga draiskule / disko dīva ar mirguļojošām acīm

un izdarot pareizi izvēli un iedzīvojos savā tēlā

es izjūtu to kā daļu no sevis

tas ir mans lidojums

mans izgājiens pa nebeidzami garo dzīves mēli

manas kājas vēl nav pieskārušās aukstajai grīdai / mans acis vēl guļ

bet savos sapņos es jau uzvelku kleitu

to īsto / vienīgo

kas mani aizvedīs dzīvē

ja pēkšņi pienāktu pasaules gals

es noslēptos skapī

ietītos savās kleitās

un aizmigtu”

p.s. vai arī tu kaut ko kolekcionē?

Dzeru kafiju un novērtēju savu datorgaldu. Ielūgumi uz izstādēm, Cosmo puišu kalendārs, ar idejām aprakstītas lapiņas un žurnāli, žurnāli, žurnāli… Lai kā es apņemtos radīt personiskāku darba vietu, man nesanāk.

Man ir paziņas, kuri uz darbu nes nevien savējās fotogrāfijas, bet arī savu kaķu un suņu bildes. Un tad viņi tās smuki saliek uz galda. Labi, ja ne uz galda, tad vismaz uz datora desktopa. Savukārt es desktopa bildi nomainu labi ja reizi gadā un tad arī to pāris minūtēs atrodu internetā. Man tuvie cilvēki man ir pārāk tuvi, lai es viņus stieptu arī uz darbu. Iespējams, ka tā nodalu darbu no privātās dzīves. Es pat apzināti esmu mēģinājusi atstāt dažas fotogrāfijas darbā, lai radītu aizraujošaku darba vidi, taču pēc pāris dienām bildes šā vai tā aiznesu mājās. Tāpat man ir ar dāvinātajām puķēm un dāvanām. Kā tāds negausis visu fiksi stiepju prom uz mājām. Neko darīt, nesanāk man darba galds kā no romantiskas filmas. Kas Tev ir uz galda?

Gribēju izstāstīt, kā man gāja ar to kokles spēlēšanu Ērikas kāzās. Stāsts bija tāds. Reiz Ērika kaut kā uzzināja, ka es pirms 15 gadiem biju spēlējusi kokli, un aizdegās, vai es nevarētu viņai kāzās kaut ko uzspēlēt. Es, protams, ilgi tielējos, jo ne man pirksti vairs klausa, ne vairs notis atceros. Bet kā lai es atsaku līgavai!? Nekā. Divus mēnešus pirms kāzām sāku atkal trenēties spēlēt kokli.

Paralēli maģistra darbam vēl trenējos spēlēt kokli. Gatavoju "Krusta kazaku" un "Aiz ezera balti bērzi", un uztrenējos tā, ka ģenerālmēģinājumā (divas dienas pirms kāzām) draudzenes vārda dienas ballītē 5 cilvēku auditorijai nospēlēju bez kļūdām.

Bet tad nāca kāzas. 100 cilvēku, 200 ausu. Virtuvē iesildījos, sanāca pat labi. Bija tikai viens akords, kas īsti neizdevās, bet arī – ar kādu trešo reizi aizgāja tīri labi. Pirms manis uzstājās ģitārists, kurs kapitāli nospēlēja divas dienvidnieku dziesmas, un tad jāiet spēlēt man. Apsēžos uz strūklakas malas, jūtu, ka man trīc gan rokas, gan kājas. Kājas ātri nolaidu uz pilnas pēdas, lai kokle nekratās, bet pirksti!! Tie trīcēja tā, ka nevarēju trāpīt uz īstajām notīm. Turklāt gaisma krita tā, ka stīgu apzīmējumus (do un fa) neredzēju. Lai vēl kaut par mirkli novilcinātu brīdi, kad man jāsāk spēlēt, es vērsos pie vedējtēva, ka man vajag mikrofonu. Un vedējtēvs mikrofonu vēl nolika tā, ka arī notis uz papīra neredzēju. Tā es sāku spēlēt.

Pirmie daži akordi varbūt arī izdevās. Tālāk jau melodija bija nu… tā un tā… Un es atkārtoju savu bērnības triku – spēlēt tik klusi, lai neviens nevarētu dzirdēt. Toreiz, kad es spēlēju koklētāju ansamblī, tam bija izšķirīga nozīme – ja man sajuka, tad, spēlējot klusi, es nevienam neko nenojaucu un klausītāji neko nemanīja. Jo pirmās kokles jau laida uz forti. Te bija mazliet savādāk. Te es spēlēju viena un diez vai man ir cerība, ka kāds nedzirdēja manas kļūdas. Bet tagad tam vairs nav nozīmes. Pirmkārt, viss ir beidzies, un otrkārt, tik lielas ovācijas kā pēc šīs spēles man šķiet, ka vēl nekad nebiju pieredzējusi. Ar visiem "bravo"!

Tagad es esmu aizdegusies ar ideju par kokli. Atlika tikai atsākt spēlēt, un gribas vēl un vēl.

Galīgi sakaunējos, uzzinot, ka vienai manai draudzenei piedzimis jau otrs bērniņš. Bet es tā arī nebiju atradusi laiku aiziet uz pirmdzimtā raudzībām! Kādus tik podus kādreiz kopā negāzām, bet, kopš viņa palika saudzējamā stāvoklī, mūsu ceļi šķīrās.

Patiesību sakot, viņa nav vienīgā draudzene, kuru neesmu apciemojusi jau vismaz gadu – tādu meiteņu ar maziem bērniem nu jau ir krietns pulciņš. Ar katru no viņām mani kādreiz vienojis kopīgs dzīves posms – skola, studijas, viena darba vieta. Ne ar vienu no viņām neesmu sastrīdējusies, vienkārši dzīve katrai aizgājusi uz savu pusi.

Vienu brīdi sev to briesmīgi pārmetu. Bet tad padomāju: varbūt tam tā vienkārši jābūt. Ne jau ar visiem iespējams uzturēt tuvas un intensīvas attiecības. Pretējā gadījumā kalendārā būtu jāievieš skrupuloza pierakstu sistēma. No sērijas: šito draugu pēdējoreiz apciemoju pirms mēneša, tā kā vajadzētu nākamnedēļ ieplānot tikšanos.

Daži draugi ar laiku kļūst par paziņām. Un, visticamāk, viņi domā to pašu, ko es. Bija forši laiki, ja kādreiz saskriesimies, būs atkal forši papļāpāt. Personīgi man pietiek spēka tā sirsnīgi kopt vien divas trīs tuvas draudzības. Bet par tām tad es arī lieku galvu ķīlā.

Tas nu ir noticis. Sestdien bija manas kāzas – viena no skaistākajām dienām manā mūžā. Emociju ir tik daudz, ka vēl grūti visu salikt ”pa plauktiņiem”. Bet es varu teikt pavisam droši, ka jūtos ļoti laimīga. Es esmu sieva.

Pāris dienas pirms kāzām abi bijām ļoti nobijušies. Lai gan mūsu sirdīs un prātos bija pilnīga pārliecība par šo nozīmīgo soli, ķermenis darīja savu. Man drebēja rokas, reiba galva un ļoti strauji dauzījās sirds. Gluži kā pirms eksāmena. Šo dienu bijām gaidījuši piecus garus mēnešus. Bet pēc tam viss notika tik ātri, ka pat nobīties nepaspējām.

Laikam viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem bija īpašais kāzu rituāls. Mums abiem aizsēja acis, visapkārt skanēja bungu rīboņa un šamaņu dziedājumi. Un mums vajadzēja atrast vienam otru. Šīs pāris minūtes tumsā, kad aizsietām acīm starp daudzajiem cilvēkiem centos atrast savu līgavaini, man šķita garas kā mūžība. Mēs bijām meklējuši viens otru tik daudzus gadus, un tajā mirklī simboliski vēlreiz bija jāiziet šis garais meklējumu ceļš. Tumsā jāatrod gaisma. Un tad mēs vēlreiz viens otru atradām. Un es nevarēju valdīt prieka asaras.