Kā sazināties ar tādiem cilvēkiem? Kāpēc viņi tā uzvedas? Vai vajag viņus žēlot un censties saprast? Vai ir iespējams viņus “mainīt”, parādīt viņiem labāku nākotni?

Dzīves grūtības norūda. Vismaz tā tam vajadzētu būt – par to vēsta daudzās reliģijas un ideoloģijas. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, pārdzīvojot daudzās problēmas, attīstās, iegūst vajadzīgās zināšanas un kļūst “labāks”. Tomēr ir cilvēki, kuri ir ieciklējušies uz saviem pārdzīvojumiem: viņi kļūst neapmierināti, nelaimīgi un grūtsirdīgi, viņiem dzīvē viss ir slikti, pat ja ir labi – tad tas ir kaut kāds pārpratums un kļūs vēl sliktāk.
Kā sazināties ar tādiem cilvēkiem? Kāpēc viņi tā uzvedas? Vai vajag viņus žēlot un censties saprast? Vai ir iespējams viņus “mainīt”, parādīt viņiem labāku nākotni?
Gribu jums parādīt tādu personību uzvedības modeļus, kurus esmu novērojusi saskarsmē un terapijas rezultātā:

MANIPULĒŠANA AR MĒRĶI SAŅEMT APSTIPRINĀJUMU – “VISS IR SLIKTI”.
Cik bieži jūs esat satikuši cilvēkus, kuri ir atnākuši uz draudzīgu tikšanos, bet tā pārvēršas par melnu, necaurredzamu joslu? Draugs (draudzene) iesākumā negribīgi, bet pēc tam ar augošu emociju amplitūdu stāsta par to, ka “izejas nav”. Un tā tas turpinās katrā tikšanās reizē. Kādā brīdī sāc domāt, ka te kaut kas nav kārtībā. Uz visiem problēmas risināšanas piedāvājumiem un variantiem, cilvēks, pat tos, neizmēģinājis, uzreiz saka “nē”. “Tu nesaproti”, “esmu kaut ko līdzīgu mēģinājis”, “tas nepalīdzēs” – frāzes ievilina virpulī un tu pieķer sevi pie domas, aizmukt kaut kur tālu projām. Bieži vien šo domu var nolasīt sejā un sarunas biedrs saka: “ai, esmu tevi nomocījusi(jis), piedod, es tā negribēju” – un šajā brīdī pamostas vainas apziņa par savām “nepieklājīgajām” domām.
Kāpēc tas tā notiek?
Šis draugs (draudzene), bieži vien neapzināti, tādā veidā gūst uzmanību un atļauju uz bezdarbību. Apziņa piemīt visiem un cilvēks, kaut kādā vientulības brīdī sāk saprast, ka viņš ar savu dzīvi neko nedara un, ka problēmas risināšana prasa pārāk lielu piepūli.
Sarunājoties ar jums un saņemot apstiprinājumu, ka “viss ir slikti”, “draugs” var mierīgi iet mājās un bez sirdsapziņas pārmetumiem dzīvot tālāk pēc paša scenārija. Līdztekus stāstītājs jums ir “atdevis” visu uzkrāto negatīvismu, “uzlādējies” ar enerģiju un tīri ciešami var dzīvot tālāk.

MANIPULĒŠANA AR MĒRĶI PAŠAPLIECINĀTIES.
Paziņa, satiekoties ar jums, sāk jūs iztaujāt par jūsu dzīvi. Kādā brīdī jūs izstāstāt par saviem panākumiem vai kaut ko pozitīvu, kas ir noticis jūsu dzīvē. Un tad parādās frāzes: “redzi, kā tev veicas”, “redzi, kā tev palīdz”, “redzi, kāds tev vīrs (sieva, draugs, tētis)”, “tev paveicās, jo tev ir māja (darbs, mašīna, u.t. t.)”. Jūs sākat just vainas apziņu. Par ko? Kāpēc? Pēc tādām sarunām kļūst bail stāstīt par savu dzīvi un piespiedu kārtā, lai neizceltos, ir jāatceras, kas tad jums ir slikti.
Kāpēc tas tā notiek?
Cilvēks atkal, visbiežāk neapzināti, cenšas jums parādīt, ka jūsu uzvaras un panākumi – nav pelnīti. Tādā veidā viņš apliecina savu “ES”, pastiprina “globālās netaisnības” teoriju un noņem no sevis atbildību par savu personīgo dzīvi un pozīciju tajā.

MANIPULATORS VĀRDĀ “SLIKTAIS”.
Tāda personība ir intelektuāli apdāvināta, viņa atklāti sevi nepozicionē par upuri, turklāt, apvainosies par tādu attieksmi pret sevi. Cilvēks, bieži vien sarunas laikā, uz jebkuru aizrādījumu vai lūgumu reaģē ar frāzi: “es taču esmu slikts(ta), ko tu no manis gribi?”. Attiecībās tāds partneris var teikt: “Ar mani nekas nesanāks, esmu slikts”, “nu redzi, tagad tu esi apvainojies(usies)”, “es taču teicu”, “man labāk būt vienam(ai)”, “neviens nevarēs iemīlēt tādu kā es”, “esmu nenormāls(a)”,u. t.t. Un jūs tūliņ pat metīsieties pārliecināt cilvēku: ‘’Nē, nē, tevi vienkārši nav novērtējuši vai pietiekami nav mīlējuši, tavs partneris ir bijis muļķis(e), bet es mācēšu tevi saprast.’’
Kāpēc tas tā notiek?
Bieži vien tādi cilvēki sevi pozicionē kā nelaimīgas mīlestības, apstākļu vai sliktu attiecību ar vecākiem, upuri. Viņi atklāti nepretendē uz žēlumu, agresīvi reaģē uz atklātu līdzjūtību un turpina pastāvīgi atkārtot, ka ir ‘’slikti’’. Tādā veidā viņi saņem savas unikalitātes apstiprinājumu un atkal pilnībā noņem no sevis atbildību par attiecībām. Jo viņi taču jau pašā sākumā ir teikuši, ka viņi ir slikti. Ko no tādiem var pieprasīt? Paši esat vainīgi, paši ar tādiem sapināties. Jūs brīdināja. Kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība, jo viņi tik tiešām brīdināja.

KĀ UZVESTIES ESOT KOPĀ AR TĀDIEM CILVĒKIEM?
Pēdējais gadījums ļoti labi raksturo spēli Karpmana Trīsstūris – uzvedības modeļi starp cilvēkiem. Saskaņā ar šo teoriju, saskarsme notiek pēc sadalītām lomām: glābējs – vajātājs – cietušais. Ja jūs komunicējat ar ‘’upuri’’, tātad, jūs uzņematies ‘’glābēja’’ lomu, bet sabiedrība, dzīve uzņemas ‘’vajātāja’’ lomu.
Lai risinātu šo situāciju, vajag atzīt savu lomu un vajag vēlēties izstāties no šīs spēles. Trīsstūra modelis ir bīstams tāpēc, ka glābējs bieži kļūst par vajātāju, upuris par glābēju, vajātājs par upuri u. t. Tātad, ja cilvēks jūsu priekšā ir upuris, tātad kaut kur citur viņš ir vajātājs un vēl kaut kur citur – glābējs, un viņam ir visi resursi, lai atrisinātu šo problēmu. Jūsu ‘’glābēja’’ ieņemtā pozīcija bieži vien padara jūs par šī paša cilvēka upuri, jo manipulēšanas gaitā jūs zaudējat savu pārliecinātību, enerģiju un cieņu.
Ja jūs esat gatavi pārtraukt spēlēt šīs spēles, tad atbildiet sev uz šiem jautājumiem:
– Kāpēc man ir vajadzīgs šis cilvēks?
– Ko es gūstu no saskarsmes ar viņu?
– Kā man gribētos sazināties ar šo cilvēku?
– Cik lielā mērā ir iespējams šo sazināšanos izveidot citādāk?
– Vai esmu gatavs(a) tērēt savus spēkus cita cilvēka problēmu risināšanai – kāpēc man vajag klausīties viņa problēmas?
Šajā saskarsmē ir svarīgi būt godīgam attiecībā pašam pret sevi. Tikai, atzīstos sev pašam savās vēlmēs, piemēram, ‘’glābēja’’ lomā, ir iespējams atcelt lomu un atbrīvoties no scenārija.
Vai ir obligāti jāsarauj attiecības ar šo cilvēku? Bet ja viņš ir tuvinieks, radinieks vai partneris? Tad ir svarīgi saprast, ka jūs nenesat atbildību par cita cilvēka dzīvi, ja tas nav jūsu bērns līdz 18 gadiem. Katram cilvēkam ir savs dzīves uzdevums un jums nav tiesību to risināt viņa vietā, pat ja jums liekas, ka jūs labāk zināt risinājumu.
Ja no saziņas nav iespējams atteikties, tad uzdodiet sarunas biedram tiešus jautājumus:
– Kā es varu tev palīdzēt – konkrēti?
– Ko tu pats(i) esi gatavs darīt?
Atcerieties, mūsu dzīve – tā ir mūsu izvēle, mēs, un tikai mēs nesam atbildību par to.

avots: cluber.com.ua