Laikā, kad pasaule trako un dzīvo bailēs par teroraktiem un neziņā, ko nesīs bēgļi, »Vakara Ziņām« savu mīlasstāstu ar musulmani Rašidu uzticēja Elizabete jeb, kā viņu dēvēja mīļotais – Liza, ziņo Neatkarīgā. Abi iepazinās pirms pieciem gadiem kūrortā. «Neviens no latviešu vīriešiem man nebija radījis tādu lidojumu un baudu kā Rašids,» atklāj Elizabete.

Gribēja tikai atpūsties

Pirms pieciem gadiem divu bērnu māte Elizabete pēc šķiršanās no vīra nolēma atvilkt elpu kūrortā. Bērnus atstāja pie māsas, bet pati ar draudzeni aizlidoja uz Hurgadu, jo kur gan citur un tuvāk, ja ne uz Ēģipti, vēl aizbraukt. Elizabete vēlējās tikai vienu – atpūsties pēc garās tiesas prāvas un alimentu kašķiem. Līdz pēdējam brīdim viņa neticēja, ka bijušais vīrs pēc 17 gadu kopdzīves un tielēšanās par bērnu uzturnaudu tomēr nāks pie prāta, jo pārāk šiverīga bija viņa jaunā pasija – Baiba. Nevis Baibiņa kā «Pūt, vējiņos», bet drīzāk odze, kas kūda un manipulē ar Elizabetes studiju laika mīlu, vēlāk vīru un divu bērnu tēvu Rihardu, kuram četrdesmitgadnieku krīze bija pienākusi jau 37 gados. Lai gan Elizabete tiesā bija panākusi savu, viņa jutās nogurusi, jo arī darbā bija visādas nebūšanas, kašķi, intrigas. «Pierunāju draudzeni, izdevīgi pēdējā brīža ceļojumos nopirkām 5* viesnīcu un aidā! Biju nolēmusi nedarīt neko – tikai gulēt pie jūras, sauļoties un lasīt,» stāsta Elizabete. Tāpēc, kad Elizabete ieradās viesnīcā, pirmā doma bija: «Beidzot!» «Beidzot būs miers un varēšu padomāt tikai par sevi.» Iekārtojušās numuriņā, abas izstaigāja teritoriju, lai saprastu, kur kas atrodas, pēc tam devās uz jūru. Laiski pazvilnējušas un iedzērušas pāris kokteiļus, dāmas atgriezās numuriņā, lai sapostos vakariņām.

Pārāk laipns viesmīlis

Elizabete nekad nebija domājusi, ka varētu ielaisties jebkādos sakaros ar arābu vīrieti. «Turki, arābi – man šķita, ka tas nav mans, ka viņi tādi… nu citādāki, uzbāzīgi, netīrīgi. Tajā pašā laikā pilnīgi saprotu, ka ir sievietes, kas aizbrauc uz kūrortu un nodod uguņus tā, ka neviens gailis pakaļ nedzied. Un visiem labi – gan sievietei, gan viņas vietējam kavalierim, gan varbūt pat mājās vīram, jo sieva atgriežas priecīga un apmierināta. Bet tas nebija stāsts par mani,» no sērijas «nekad nesaki nekad» par sevi smej Elizabete. Pirmajā ceļojuma vakarā abas pie vakariņām apkalpoja jauns vīrietis, kurš runāja tikai angliski, laipni klanījās, bija atturīgs un korekts. «Mēs paēdām, pasēdējām vēl uz terases, patriecām jokus, aizgājām uz vietējo teātri paskatīties animāciju un devāmies gulēt. Diskotēka kaut kā galīgi nevilināja. Nākamajā rītā mūs pie galdiņa apkalpoja tas pats oficiants. Tā kā šķobījos un vaikstījos, ka vietējā kafija brokastīs nav garšīga, viņš atnesa mums no restorāna normālu, stipru kafiju. Pieklājīgi pateicāmies, pārmijām pāris vārdus, un tas arī viss. Draudzene tikai teica, ka viņš tā aizdomīgi daudz skatoties un pētot mani. Nosmējos, lai liekas mierā, viņam vienkārši nav ko darīt,» stāsta Elizabete. Tā tas turpinājies vairākas dienas, līdz Elizabete pati uzsākusi sarunu ar oficiantu. «Tikpat pieklājīgi atturīgi kā līdz šim, viņš izturējās arī sarunas laikā, pateica, ka viņu sauc Rašids, apkalpoja mūs, pajautāja, no kurienes mēs esam, un piebilda, ka viņš domājis, ka esam no Anglijas, jo izskatoties pēc angļu lēdijām. Draudzene devās uz numuriņu, es vēl parunājos ar Rašidu. Tā taču bija tikai nevainīga vārdu spēle, komplimenti, kuru sievietēm nekad nav par daudz,» sevi mēģināja attaisnot Elizabete.

Pārsteidz ar ziedlapiņām klātu galdu

Trešajā ceļojuma dienā Elizabete saslima, viņai piemetās vēdergraizes, temperatūra un viss pārējais, kas liecināja – notikusi saindēšanās. Brokastīs draudzene devās viena. Rašids jautāja, kur Elizabete, draudzene atbildēja, ka guļ slima numuriņā un ka viņa gatavo brokastis vājiniecei – dažus grauzdiņus, cieti vārītu olu un stipru tēju. Oficiants tūlīt steidza palīgā, sasaiņoja brokastis, pagatavoja stipru tēju un pavadīja līdz restorāna izejai. Tad viņš atvainojās un teica, ka tālāk nedrīkst iet. Elizabetei labāk nekļuva, uz pusdienām viņa negāja, uz vakariņām arī, un tikai pēc trim dienām, kad viņa bija lietojusi vietējā ārsta izrakstītos medikamentus, Elizabete pamazām atlaba. Rašids visas šīs dienas draudzenei ēdienreizēs apjautājās, kā iet Elizabetei, un izskatījās norūpējies. Kad beidzot viņa bija vesela un nolēma iet vakariņās, restorānā gaidīja pārsteigums – Rašids, zinot, ka viņa simpātija nāks ieturēt maltīti, galdu bija izrotājis ar ziedlapiņām, izkārtojis sveces. Nu, īsāk sakot, jaunais vīrietis bija centies, Elizabete bija pārsteigta, bet draudzene jutās nedaudz lieka. Laipni un atturīgi apkalpojot galdiņu, viņš tovakar, lai arī centies slēpt, bet nepārprotami norādījis uz savu patikšanu un vēlmi ar latviešu sievieti satikties ārpus viesnīcas. «Es biju apmulsusi, bet pēc vakariņām paliku restorānā papļāpāt ar Rašidu. Viņš man stāstīja, ka nāk no trūcīgas ģimenes, ka viņa vecāki dzīvo 300 kilometru no Kairas, mudinājuši dēlu mācīties un viņš pabeidzis angļu filologus, studējis drāmu un savulaik strādājis par skolotāju. Tad darbu zaudējis un, tā kā no kaut kā jādzīvo, pieteicies par oficiantu, jo labi zina angļu valodu. Krievu valodu, ņemot vērā lielo krievu tūristu pieplūdumu Ēģiptē, viņš tikai mācījās, bet godīgi atzinās, ka viņu personīgi šīs tautības tūristi ar savu bravūru un visatļautību kaitinot. Rašids citēja Baironu, Šekspīru, ar viņu bija interesanti parunāt. Viņš tiešām nebija dumjš vai frivols, kā daudzi citi no apkalpojošā personāla. Viņš teica, ka lepojas ar to, ka dzimis un audzis Ēģiptē. Katru mēnesi viņš sūta naudu vecākiem, jo viņam ir četri brāļi un divas māsas, kurām vēl jāmācās. Rašids visu laiku bija nedaudz skumjš un pateicās, ka es ar viņu vispār kontaktējos un neuzskatu par zemāku.

Pirmais randiņš izgāžas

Tālākie notikumi risinājās strauji, bet ne gludi. Nākamajā dienā, kad Elizabete gāja pusdienās, Rašids jautāja, vai viņa šovakar nevar atnākt uz restorānu tā pavēlāk, lai pēc tam, kad viņš beigs darbu, viņi var pabūt divatā. Pa šo laiku Elizabetei 30 gadus vecais arābs jau bija iepaticies, un viņa piekrita. Viņa jutās kā pusaugu skuķe, kurai 7. klasē iepaticies puisis un kura mulst, dodoties uz randiņu. Šādas sajūtas jau bija sen aizmirstas, jo pēdējo gadu nesaskaņas ar vīru, meitu audzināšana un sadzīviskā vezuma vilkšana vienai Elizabeti no krāšņas sievietes bija pārvērtusi par darba zirgu. Nu šī sieviete modās kā Sniegbaltīte, viņā tika uzjundītas sievišķās emocijas, šarms un pikantērija. Elizabete sapucējusies aizsteidza vakarā uz restorānu. Rašids viņu atkal galanti apkalpoja un, kad visi bija devušies projām, ierāva tualetē un sāka drudžaini skūpstīt. ««Nē, te nekas nenotiks, nebūs nekāds sekss tualetē,» es biju sašutusi, bet ļāvos Rašida karstajiem skūpstiem. Likās, ka viņš mani ir gatavs apēst,» atceras Elizabete. «Kaut kāda ķīmija tajā visā bija – vai nu tas, ka viņš, kā pats atzina, arī ilgu laiku dzīvojis bez seksa, vai mana ilgā dzīvošana tikai citiem, nevis sev. Nezinu, bet uzvedāmies neprātīgi. Vēl mirklis, un es nespētu noturēties. Pajautāju, vai viņam ir prezervatīvi, viņš atbildēja – nav. Tas manu galvu atvēsināja, jo tik traka nebiju, lai ļautos šādam sakaram bez prezervatīviem. Teicu: nav «condom», nav seksa, sakārtoju drēbes, vēl nedaudz parunājāmies, un devos uz numuriņu. Sarunājām, ka tiksimies nākamajā dienā, ka viņš būs atradis vietu, kur mums netraucēti pabūt divatā, jo viņš ļoti arī baidījās no apsardzes – apkalpojošajam personālam tikties ar tūristiem bija stingri noliegts. Viņš par to varēja zaudēt arī darbu. Tiesa, viņa draugi un kolēģi, ar kuriem viņš dzīvoja kopā kopmītnēs, tāpat jau par mūsu tā saucamo romāniņu zināja,» atceras Elizabete.

Nav naudas apartamentiem

Nākamajā vakarā Liza, kā viņu sauca Rašids, atkal sapucējās un atkal satraukusies devās uz restorānu. Kad neviens neredzēja, Rašids, piegājis pie viņas galdiņa, izvilka no kabatas prezervatīvu paciņu. ««Lēdij, vai jūs redzat, kas man ir?» viņš jautāja. Es atspēlēju, ka nesaprotu, kas tas ir. Ar nepacietību gaidīju vakara turpinājumu un noslēgumu. Kamēr viņš mani apkalpoja, es tiku apbērta ar komplimentiem, stāstiem par to, kā viņš divas stundas mani tikai skūpstīs, pēc tam mēs mīlēsimies līdz rītausmai un kopā atgriezīsimies viesnīcā. Visas manas seksuālās maņas bija uztracinātas, nervu gali atkailināti – viņš bija ļoti talantīgs orators un pavedinātājs. Gaidīju, kaut ātrāk mēs varētu doties prom. Uz viņa noīrētajiem apartamentiem, kā viņš stāstīja. Kuros ir ziedi, kuros esot jau sarūpēti augļi un viss pārējais. Alkohols gan ne – pret to viņš kā musulmanis bija pret. Kad restorāns darbu beidza un viņš varēja doties prom, konspirācijas nolūkos no restorāna vispirms izgāju es, pēc tam viņš. Bijām sarunājuši satikties aiz viesnīcas vārtiem pie taksometra. Atradām klusāku vietiņu pabučoties, tūlīt, tūlīt kāptu taksī, kad viņš paziņoja: «Bet maksāsi tu!» Ko???? Es biju šokā un neizpratnē. Vēlreiz atkārtoju, ka nesaprotu, ko viņš teica. Viņš jautāja: «Tu mani gribi?» Es atbildēju: «Jā!» «Es arī tevi gribu, bet man nav naudas, tāpēc maksāsi tu. Nu par apartamentiem un taksi taču jāmaksā,» viņš piebilda. Es paliku kā zemē iemieta. Viņš steidza paskaidrot: «Man alga būs tikai pēc pusmēneša, man patiešām nav naudas. Varam mēģināt varbūt maksāt uz pusēm.» Joprojām nespēju noticēt savām ausīm, nē, tas bija par daudz. Es un maksāšu?!! Es lai maksāju par vīrieti? Šādam pagriezienam nebiju gatava, teicu, ka aiziešu līdz numuriņam. Viņš palika gaidot. Atnācu uz numuriņu un sāku brēkt. Ak es muļķe, kā es varēju tā iekrist, kā es varēju tā noticēt?! Viņš vienkārši izrīkojās kā žigolo. Laikam tā tāda shēma, laikam sievietes viņu pērk, ja jau tā notiek, bet es tā nevaru… nekad neesmu pirkusi un nepirkšu vīrieti. 101 jautājums un 101 atbilde man izskrēja cauri galvai. Tikpat skaisti, cik viss bija sācies un novests līdz kulminācijai, tikpat plosoši manas romantiskās jūtas un seksuālais uzbudinājums tika pārvērsts dusmās un naidā. Draudzene mani mierināja, nesa kokteiļus no bāra, mēģināja nolikt gulēt, lai nesastrādāju muļķības. Tovakar piedzēros, noraudājos un no rīta mocījos ar sliktu pašsajūtu. Brokastīs negāju. Draudzene pēc tam stāstīja, ka Rašids jautājis, kāpēc manis nav, un viņa atbildējusi, ka esmu uz viņu dusmīga un ka pie mums nav tādu tradīciju, ka sievietes pērk vīriešus.»

Bombardē ar īsziņām telefonā un ignorē apsardzi

Kad nākamajā dienā Elizabete ieslēdza telefonu, tas bija pilns ar ziņām no Rašida (numuriem jau viņi apmainījušies), kurš atvainojās, lūdza piedošanu, saprašanu un visvisādi citādi mēģināja pielabināties. Viņš arī pārdzīvo, nav varējis pastrādāt, noraudājies, lūdza tikšanos un, kad Elizabete neatbildēja, sūtīja pie viņas draugu, lai tas parunā. Beigās viņa piekrita, jo nākamajā dienā bija jālido prom, bet braukt mājās uz bēdīgas nots viņai nepavisam negribējās. Kad abi vakarā satikās, Rašids, atmetis ar roku bailēm no apsardzes, metās viņu skūpstīt, atzinies mīlestībā, iemīlējis jau no pirmās dienas. Latvietes sirds atmaiga, viņa noticēja un piedeva. Nelielas šaubas viņai gan bija – kas zina, varbūt viņš baidās par savu vietu, ka nenosūdz, jo tad viņu var atlaist, bet izrādījās, ka tā tomēr nav. Tovakar Rašids un Elizabete pastaigājās pa dārzu, aizgāja līdz jūrai, daudz runāja. Seksa nebija. Elizabete atgriezās Latvijā šķīsta un nevainīga. Un nodomāja – varbūt tā arī labāk, romāniņš beidzies un miers. Taču izrādījās, ka nekas nav beidzies. Rašids viņai turpināja rakstīt, zvanīt, sūtīja bildes no viesnīcas, kur, piemēram, saklāts kafijas galds un paraksts: «Te sēdēji tu. Man skumji, jo tevis te nav.» Abu saziņa turpinājās, viņš interesējās par Latviju, mācījās latviski, savukārt Elizabete teica, lai viņš kā angļu filologs labo viņas angļu valodu, ja viņa runā vai raksta nepareizi. Pēc pāris mēnešiem Elizabete aizlidoja uz Ēģipti vēlreiz. Un šoreiz viņš bija džentlmenis – Rašids bija noīrējis apartamentus (par savu naudu!). Šoreiz bija arī sekss. Kā smejoties viņš bija solījis – es tevi mīlēšu no rīta līdz vakaram, tu netiksi ārā no mājas –, tā arī bija. «Sekss ar viņu – nu tur ir ko turēt līdzi! Karstasinīgs, kaislīgs, nenogurdināms. Labi, ka viņam bija jāiet uz darbu un es varēju atvilkt elpu,» smejoties atceras Elizabete. «Citādi es viņa mīlas skavās nosmaktu. Jā,» viņa domīgi novelk. «Tas bija skaists piedzīvojums, skaists laiks – es vēl vairākas reizes aizbraucu un satiku viņu Ēģiptē, baudīju sauli, mīlu, aplidošanu. Par daudzām lietām varu viņam teikt paldies, jo viņš man palīdzēja atgūt pašapziņu. Kāpēc tomēr nepalikām kopā? Laikam jau no paša sākuma zināju, ka turpinājuma nevar būt – pārāk dažādas kultūras, turklāt viņš bija ļoti greizsirdīgs. Viņš centās mani Rīgā kontrolēt, lika sūtīt bildes, kur un ar ko es atrodos, kas man mugurā. Strīdējāmies. Viņš gribēja ar mani sarunāties un kontaktēties visu laiku, nesaprata, ka man ir jāstrādā, ka man ir arī sava dzīve, bērni. Jā, vēl viņš paziņoja, ka vēlas no manis bērnu, jo es esmu viņa mūža mīla, liktenīgā sieviete. Nemitīgā kontrole, mācīšana dzīvot – iedomājos, kas notiktu, ja mēs būtu kopā ikdienā. Pēc gadu ilgas kontaktēšanās sapratu, ka man viņa ir par daudz. Un skaidrs jau arī bija tas, ka ne es pārcelšos dzīvot ar bērniem uz Ēģipti, ne viņam ir ko darīt Latvijā. Un, ja godīgi, nemaz negribēju, lai viņš uz šejieni brauc. Pamazām sāku neatbildēt uz viņa zvaniem, īsziņām, teicu, ka esmu aizņemta. Laiks atrisina visu. Arī to,» smej Elizabete. Nu jau viņa gadu ir kopā ar Andri – vīrieti, kas visu mūžu dzīvojis kaimiņmājā, bet kuru viņa ievērojusi tikai tagad. «Man ir labi, viņš palīdz mājas darbos, kopā ejam uz teātriem, kino. Neko uz priekšu neplānoju, jo nekad nevar zināt, kas gaida aiz nākamā pagrieziena.