Aizvadīta kārtējā nedēļas nogale, kura šoreiz atnesa īsti vasarīgu laiku. Nākas atzīt, ka ar laika apstākļu uzlabošanos strauji mainījās arī mani brīvdienu plāni. Šoreiz manā kontā bija divi pikniki, lielisks spēļu vakars ar draugiem un talka drauga mammas dārzā. Tomēr dzirdot, kā putni čivina, idejas, kā labi un saturīgi pavadīt brīvot laiku, manī dzimst viena pēc otras.

Un tā, ja nu Tev gadījumā ieplānots kāds brīvs brīdis, taču nav ideju, kā to īsti forši pavadīt, tad te nu, lūk, būs trīs ieteikumi no manas puses:

Pirmais ieteikums: īstais laiks dārza svētkiem un piknikiem! Ak, kā es apskaužu ikvienu, kuram ir iespēja sarīkot lielākus vai mazākus svētkus turpat pie sevis mājās- dārzā. Ja arī Tu esi tā laimīgā, tad – rīkojies! Izdomā, kad vislabāk gribētu uzrīkot ballīti (no rīta, pēcpusdienā vai vakarā), izlem, kāda būs pasākuma programma (vismaz dažas aktivitātes vajadzētu ieplānot), saaicini draugus un – uz priekšu! Tici man, viņi būs Tev ļoti pateicīgi un dārza svētki izdosies vienkārši lieliski. Gadījumā, ja Tev nav dārza un Tu dzīvo daudzdzīvokļu mājā, iesaku saaicināt draugus, iebraukt tuvējā veikalā un, cik vien ātri iespējams, doties ārā no pilsētas zaļumos.

Otrais ieteikums: uzrīko riteņbraucienu! Ja vien kaut nedaudz esi aktīva dzīvesstila piekritēja, nedēļas nogale, kas izmantota, dodoties nelielā riteņbraucienā kopā ar draugiem vai divatā ar mīļoto vīrieti, būs tieši tas, ko Tu neaizmirsīsi vēl ilgi. Velosipēds mūsdienās nav problēma – pat ja tev tāds nav, to iespējams noīrēt vai aizņemties no draugiem. Paņem Latvijas karti, apskati, kur vislabāk Tu vēlētos doties (iesaku vietu, kur iespējams aizbraukt ar vilcienu), sarunā kompāniju, sastādi interesantu maršrutu un izpēti, kur iespējams palikt pa nakti. Tad izvēlētajā laikā kāp tik vilcienā iekšā un piedzīvojumi var sākties! 🙂

Trešais ieteikums: talka. Ja vien arī Tu vairākas reizes esi iedomājusies, ka vajadzētu beidzot aizbraukt uz laukiem un palīdzēt vecvecākiem, tad nu kavēties ilgāk vairs nevar gan. Ja vēlies, ņem līdzi mīļoto, ja vēlies – draugus vai radus, bet aizbrauc. Tā Tu gūsi gandarījumu gan pati, gan arī palīdzēsi sev tuviem cilvēkiem. Iesaku apzvanīt arī brālēnus un māsīcas, jo tad talkā izjutīsi ne tikai gandarījumu par labi izdarītu darbu, bet arī atkal satikšanās prieku ar radiem.

Ja arī Tev prātā kāda lieliska ideja, aicinu Tevi padalīties tajā ar citiem tepat bloga komentāros!

Pirms pāris stundām, 6:20 no rīta, ielidoju no Tbilisi. Tur 4 dienu laikā paspēju tikties ar bēgļiem no Abhāzijas, apskatīt abortu klīniku un skolas, kā arī aprunāties ar jauniešiem, kuri savus vienaudžus Gruzijā cenšas informēt par drošu seksu. Galva pilna ar iespaidiem un vīnu no vakardienas atvadu ballītes. Tika dejots un teikti tosti līdz pat lidmašīnas atiešanai.

Pirms pēc kontrastu pilnā ceļojuma eju izgulēties, gribēju pastāstīt par to, ka vēl ir valstis, kurās prezervatīvi tiek slēpti zem aptiekas letes, un vienai sievietei dzīves laikā vidēji tiek veikti vismaz trīs aborti (tā ir tikai oficiālā statistika, tāpēc bail iedomāties, kā ir patiesībā), savukārt puiši pirmo seksuālo pieredzi visbiežāk gūst ar prostitūtu vai kalnu kazu – tas par Gruziju.

Šīs vizītes laikā uzzināju pārsteidzošus faktus arī par citām valstīm. Piemēram, Moldovā baznīca nolād cilvēkus, kuri uzdrošinās runāt par drošu seksu, un aizlūdz par to, lai viņi nomirtu, savukārt Ungārijā par ginekologiem var kļūt tikai vīrieši. Protams, tas nav noteikts ar oficiālu likumu, taču tradīcija dara savu. Dzirdot to visu, man bija prieks, ka šeit, Latvijā, varu izvēlēties, vai iet pie ginekologa sievietes vai vīrieša, un par saprātīgu naudu nopirkt avārijas kontracepcijas līdzekli. Vienīgā lieta, kas, manuprāt, mums vēl pietrūkst veselīgai un foršai seksuālai dzīvei, ir prezervatīvu automāti. Kā tev šķiet?

Vakar pie mums mājās ciemojās vienas dzimtas pārstāvji, kurus politika un liktenis jau pirms daudziem gadiem aizvedis katru uz savu pasaules malu. Viens brālēns dzimis un audzis Maskavā, bet otrs šobrīd dzīvo Zviedrijā. Viņos abos rit latviešu asinis, tāpēc vēl jo interesantāk bija vērot, kā vide var ietekmēt to, kāds tu esi cilvēks.

Kamēr austrumu brālēns kautrīgi stāvēja maliņā un priecājās par skatu pa logu, rietumu brālēns uzreiz devās izklaudzināt dzīvokļa sienas un izteikt spriedumus par to, cik kvalitatīvi vai nekvalitatīvi ir uzcelta ēka. Dzerot tēju, triecām jokus ar maskavieti un tulkojām arī viesim no Zviedrijas. Viņš, šķiet, asprātības neuzķēra, toties turpināja pētīt griestu konstrukcijas un brīnīties par to lietderību.

Sarunas ar krievu brālēnu risinājās viegli un interesanti – viņš pētīja mūsu ierakstu kolekcija un grāmatas, mēs apspriedām koncertu dzīvi un kino. Zviedrijas onkuli pārsvarā interesēja nodokļu sistēma Latvijā.

Abi brālēni nekad agrāk nebija tikušies, un viņu komunikāciju pat klātienē pamatīgi apgrūtina valodas barjera. Pavērojot, cik viņi abi ir atšķirīgi, es padomāju – varbūt labi, ka tā. Pat ja viņi spētu sarunāties, kopīgu valodu diez vai atrastu.

Kopš dažādos medijos un uz lielajiem reklāmas plakātiem ir parādījies Centis Ūbelis ar salātu bļodu un izaicinošo saukli par to, ka salātu mazgāšana ir mīts, es vairs nespēju pat paskatīties uz lielveikalā gatavotiem salātiem un gaļas izstrādājumiem. Un Maximai vispār gribas iet garām ar līkumu. Jā, šis nu ir tas gadījums, kad reklāma iedarbojas nevis stimulējoši (nāc un pērc, izvēlies tikai mūsu produkciju utt.), bet gan pilnīgi pretēji.

Neapšaubāmi savu ietekmi ir atstājuši arī lielveikalu bijušo darbinieku stāsti par to, ka: "Lai atmazgātie salāti izskatītos svaigi, tiem pievienojot piedevu Super svaigums (dzīva ķīmija). Tā pati garšviela tiek izmantota arī pārmazgātam šašlikam, vecām vistu kājām, kuras pēc tam tiek grilētas, vai arī no šīs vecās gaļas tiek gatavoti galerti." Brr, pilnīgi gribas kļūt par veģetārieti vai pārcelties uz dzīvi laukos un pārtikt no tikai tā, kas izaudzis piemājas dārziņā….

Tā jau ir, ka ikdienā varbūt mēs pat īsti neaizdomājamies par to, kas ietilpst attiecīgo ēdienu un produktu sastāvā. Es gan vienmēr cenšos pievērst uzmanību derīguma termiņam, jo ne reizi vien ir gadījies nopirkt, piemēram, jau gandrīz saskābušu pienu. Par laimi ar trakākiem gadījumiem līdz šim neesmu saskārusies. Bet, pateicoties iepriekš minētajai reklāmai, produktu izvēlē esmu palikusi vēl rūpīgāka un piekasīgāka. Un kā ir ar tevi?

4.maija vakarā pie Brīvības pieminekļa es atradu savu veidu, kā piedalīšos Dziesmu svētkos. Arī man nesanāca būt to laimīgo vidū, kas iespēja nopirkt biļetes, bet svētdien es atradu vislabāko alternatīvu Dziesmu svētkiem.

Tā ir tā saucamā tautas sadziedāšanās. Esmu trīs tādās jau piedalījusies, un domāju, ka tas ir viens no labākajiem pasākumiem, ko latviešiem var piedāvāt. Arī aizvakar bija kapitālas dziesmas, foršs koris un diriģents, labi izpildītāji un skaņas aprīkojums – nu ko vēl vairāk var vēlēties. "Vēl var vēlēties tuvāk būt." (Arī šī dziesma aizvakar skanēja.)

Man liekas, ka cilvēki jutās tuvi. Visi dziedāja, daži dejoja, un, kas man ļoti iekrita acīs – cilvēki smaidīja un bija priecīgi. Mēs uz ielas tik reti aizmirstam ikdienas rūpes, un tas atspoguļojas nomāktajās sejās. Bet svētdien pie Brīvības pieminekļa dziedāja tautas priecīgākā daļa.

Es domāju, ka līdzīgi būs arī tautas sadziedāšanās koncertā Dziesmu svētku laikā. Pirmkārt, tur nebūs pārgudrās aranžētās tautasdziesmas, kurām parasti cilvēki nevar dziedāt līdzi. Otrkārt, kā jau masu publikai, repertuārs tiks izvēlēts priecīgs, lai cilvēkiem būtu labs prāts, nevis lai dziesmas atainotu tautas ciešanu jūgu ento gadu laikā. Treškārt, acu priekšā būs vārdi. Ceturtkārt, kopā sanāks DZIEDĀTĀJI, kam vienkārši patīk dziedāt, un tāds tādu saprot. Tāpēc domāju, ka pat bez biļetēm Dziesmu svētki var sanākt ļoti ļoti forši.

Cilvēku sejās satraukums vai trula vienaldzība. Pulksteņi, jostas un ķēdes džinkstēdamas krīt plastmasas kastēs. Kāda sieviete caurspīdīgā polietilēna maisiņā cenšas iedabūt smaržu pudelīti un sejas krēmu, savukārt viņas draugs cīnās ar biksēm, kuras, uz mirkli palikušas bez jostas, krīt nost… Ja ir vieta, kurā pat īpaši nepiepūloties ir iespējams uzzināt džeku iecienītāko apakšbikšu firmas zīmes, tad tā ir lidosta.

Šķiet, tieši pēdējā gada laikā daudzās lidostās ir ieviesti pastiprināti drošības pasākumi, tāpēc, stāvot rindā uz mantu pārbaudi, var vērot, kā cilvēki jau savlaicīgi sāk izģērbties. Tiesa, lai arī, piemēram, man blakus kāds pievilcīgs vīrietis novelk džemperi, atbrīvojas no bikšu jostas un šņorē vaļā zābakus, no erotikas tur nav ne miņas. Protams, līdz apakšveļai jau neviens nenonāk (kaut, piemēram, sievietēm metāla detektors mēdz nemīlēt krūštura stīpiņas), taču lidostai šo tik intīmo, erotisko un skaisto procesu – izģērbšanos ir izdevies robotizēt. Gluži kā koncentrācijas nometnē, arī lidostā pie metāla (varbūt vēl kā?) detektora cilvēki savu ķermeni mēdz uztvert atsvešināti. Es nešaubos, ka, ja lidostas darbinieks pie mantu pārbaudes kādam palūgtu izģērbties līdz apakšveļai, tad šis kāds to arī izdarītu.

Lai arī par „izģērbšanas" jautājumu iedomājos katru reizi, kad kaut kur lidoju, tomēr tagad man to atgādināja Lorija Andersone, uz kuras koncertu biju pagājušajā nedēļā. Arī viņa stāstīja par nevarīgiem vecīšiem, kuriem lidostā, uz brīdi šķiroties no jostas, krīt nost bikses, un caurām zeķēm, kuras atklājas, kad cilvēkiem drošības pārbaudes dēļ ir jānovelk kurpes. Turklāt apkārtējie var novērtēt arī to, kādu kosmētiku un zāles lieto tie, kuri līdzi ņemamos „šķidrumus" saliek caurspīdīgajos polietilēna maisiņos. Viss tas, kas mums katram ir intīms, lidostā var vairs tāds nebūt.

„Kur ir robeža," sprādzējot vaļā bikšu jostu un velkot nost zābakus, jau atkal domāšu lidostā, kad pēc pāris dienām lidošu uz Gruziju. Tiesa, ziņās parādās informācija, ka tur drīzumā var sākties karš. Tādos brīžos šķiet, ka var jau būt, ka pasaulē būs mazāk nelaimju, ja mūs izģērbs lidostā.

Ir tādi cilvēki, kuri visu zina labāk. Vismaz viņiem tā šķiet. Parasti tādās situācijās, kad kāds man mēģina iestāstīt, ka man obligāti ir jādara tas un vēl šitais, jo man tā noteikti būs labāk, es cenšos pārvērst visu jokā, bet ko darīt, ja tas neizdodas?

Klasisks piemērs notika vakar, kad par spīti pamatīgām pavasara apaukstēšanās sajūtām devos apsveikt draudzeni vārda dienā. Viņa bija noīrējusi brīnišķīgu pirtiņu pie pašas jūras, kurā es ar lielāko prieku dotos jebkurā citā situācijā, bet vakar zināju – man tas beigtos ar necelšanos no gultas. Es taču pazīstu sava organisma resursus – pirts, protams, stiprina imūnsistēmu, taču tikai tad, ja to dara regulāri. Es pirtī eju tik reti, ka katru reizi tas man ir vesels notikums.

Taču pirts saimnieks – visnotaļ simpātisks un sirsnīgs vīrs – par visām varītēm sāka mani pārliecināt, ka arī man ir obligāti jāiet jānoperas (starp citu, pa ceļam tur vēl kāds gabaliņš jābrien pa aukstu jūru). Un ar parasto pieklājības frāzi „nē, paldies, šoreiz nē!” nepietika. Saimnieks kļuva arvien uzstājīgāks un uzstājīgāks. Lai taču es beidzot tielēties, es pati redzēšot, ka rīt būšot vesela kā rutks. Pirts izdzenot visas slimības. Un apņēmīgi sāka gatavot man speciālu tēju un priedes slotiņas. Bezierunu rīkojums īsti mačo garā.

Lai nesāktu kašķēties ar pilnīgi svešu cilvēku draudzenes vārda dienā, es izvēlējos klusiņām pazust un visai tai jezgai pa vidu aiziet pastaigāties gar jūru. Un pie sevis nodomāju – interesanti, ko runīgais pirts saimnieks teiktu, ja, ļāvusies viņa pierunāšanai, es šodien būtu pilnīgi un galīgi slima un piezvanītu viņam to pastāstīt? Diezin vai viņš tad skrietu pie manis ar savām zāļu tējām. Parasti šāda „zinu visu labāk” pārliecība neietver sevī ilgtermiņa atbildību.

Kad tu pēdējoreiz piedzīvoji situāciju, kurā kāds cenšas tev iestāstīt, „kā tev būs labāk”? (Mammas atgādinājums uzvilkt siltāku džemperi neskaitās.) Un kā tu uz to reaģēji?

Ir sajūta, ka līdz ar siltumu un sauli enerģija un dzīvesprieks pieaudzis par 200 procentiem! Gribas kalnus gāzt, dauzīties, priecāties un ļauties saulei (nu galīgi prāts nenesas uz darbu). Pie mums Pārdaugavā viss jau zaļš un vienos pumpuros. Un putni jau no paša rīta čivina kā negudri. Laikam esmu īsta pavasara atkarīgā. Jo tikai ar sauli varu tā kārtīgi pamosties un izbaudīt dzīvi.

Vakar kopā ar ģimeni atklājām arī  piknika sezonu. Torņkalnā mazā piemājas dārziņā cepām gaļu un jūsmojām par ziedošajiem krūmiem un kokiem. Apkārtējo māju suņi (laikam aiz cieņas pret putniem) pat nepacēla balsi, bet kaimiņu kaķi (veseli trīs) gan pārlaimīgi luncinājās ap piknika galdu.

Viss maijs (precīzāk – nedēļas nogales maijā) jau man ir saplānots. 1) Festivāls Skaņu mežs (koncerti paredzēti gan šajā, gan nākamajā nedēļas nogalē); 2) Muzeju nakts (nevaru vien sagaidīt šo skaisto nakti, kad vai visi Rīgas iedzīvotāji ir izgājuši ielās); 3) neliela ekskursija uz Pēterburgu (jau sen esmu sapņojusi apskatīt šo skaisto pilsētu un atzīšos, ka šīs būs nedaudz aizkavējies medusmēneša ceļojums); 4) manas draudzenes kāzas (Latgalē, kaut kur aiz Rēzeknes uz veselām divām dienām). Tā kā dzīve sitīs augstu vilni!

P.S. Un kādi tev ir plāni šajā skaistajā pavasarī?

Baiba aizvakar jau rakstīja par to, ka mēs šobrīd nodarbojamies ar plānošanu – gan nākamajam mēnesim, gan jau tālāk, uz priekšu. Lūk, un es nolēmu šoreiz starp mums, meitenēm, runājot, pavaicāt par Prāta vētru. Kā tu vēlētos redzēt Prāta vētras puišus rubrikā Seksīgie letiņi – līdz pusei kailus, vai labāk tomēr apģērbtus "slikto puišu" stilā?

Par pusplikiem ir diezgan skaidrs – tādus mēs esam fotografējuši visdažādāko profesiju pārstāvjus – sportistus, ugunsdzēsējus, "pludmales patruļu", frizierus, arī cosmo.lv lietotāju mīļotos vīriešus. (Maijā, starp citu, būs seksīgākie policisti Latvijā. Tik forši, ka jūs gribēsiet pārkāpt likumu, lai kaut reizi dzīvē jums būtu ar viņiem darīšana. 🙂 ). Viņi vienmēr labi izskatās un patīk ne tikai auditorijai, bet arī no pašiem ir vislabākās atsauksmes – interesants ir pats fotografēšanās process.

Bet mums radās doma, ka vajadzētu Prāta vētru uztaisīt par "sliktajiem puišiem" – kā lomu spēles par darbaholiķi, kompjūteratkarīgo un citiem tēliem, ko neuzskaitīšu, lai jums pēc tam būtu interesanti. "Sliktie" tajā ziņā, ka ar viņiem "ir grūti" veidot attiecības. Iedomājies, cik forši izskatītos šāda tēlu pārvērtība ar mūsu mīļajiem nevainīgajiem dauzoņām? Mums pašām šī ideja tik ļoti iepatikās, ka darbā bezmaz sadalījāmies divās frontēs.

Redz, bet veidot fotosesiju ar pusplikiem UN lomu spēlēm nav iespējams, jo apģērbs ir nozīmīga tēla sastāvdaļa. Tāpēc ir jāizšķiras. Ko domā tu?

P.S. Prāta vētra paši vēl tikai apsver šos piedāvājumus, un mums būs jāņem vērā arī viņu viedoklis. Taču, zinot tavējo, mums būs vieglāk argumentēt savu nostāju.

Paldies.

Izrādās, ka smaržas mēs iegādājamies labu atmiņu vadīti. Piemēram, ja tev patīk smaržas ar ābolu aromātu, tas var liecināt, ka ābolu smarža tev saistās ar kādām patīkamām atmiņām. Kaut vai vecmāmiņas ābolkūku. Savukārt, ja tu kādreiz esi pārēdusies melones, tu nekad neiegādāsies smaržas ar meloņu aromātu.

Kaut kur lasīju, ka cilvēkam ožas atmiņa veidojas līdz 25 gadiem, un, pamatojoties tieši uz to, mēs iegādājamies smaržas. Piemēram, man ļoti patīk smaržas, kurās ir jasmīna nots. Šķiet, tas tāpēc, ka jasmīnu ziedēšanas laikā ir mana dzimšanas diena un tā man saistās ar ļoti pozitīvām emocijām.

Savukārt neviens mani nepiespiestu lietot smaržas, kurās ir arbūza nots, jo reiz nedēļu Pēterburgā nodzīvoju pie vecākiem cilvēkiem, kuru dzīvoklim bija īpatnēja smaka, līdz ar to arī viņu vannas istabā atrodamā arbūzu dušas želeja man šķita kas šausmīgs. Un vēl ir viena konkrēta dezodoranta smarža, kura man asociējas ar neizgulēšanos un agro celšanos skolas laikā, tāpēc, sajūtot to šodien, momentā saraucu degunu. Vai tev ir bijis līdzigi?

Šodien ir īpaša diena – apmēram pēc stundas mēs satiksimies redakcijā uz jūnija numura plānošanu. Un tādās dienās es uz drauga jautājumu: „Cikos tu varētu beigt darbu?” varu atbildēt tikai – tas nav prognozējams.

Žurnāla plānošana parasti notiek tad, kad iepriekšējais numurs jau pilnībā nodots mākslinieces ziņā un pat visi bilžu paraksti vietā. Tālāko maija numura ceļu mēs vairs nevaram ietekmēt, un visi spēki tiek veltīti jau nākamajam. Tāpēc bieži vien smejamies, ka darba specifika liek mums dzīvot ātrāk – re, šodien domās jau būsim jūnijā!

Dažreiz mēs katra atnesam kādu našķi un kopīgu uzvārām kafiju, lai iedvesma neapvainojas. Un tad sākas lielais breinstorminga process, tiek mētātas, kritizētas un slavinātas idejas. Bieži paceļam balsi, ļoti bieži smejamies un – pilnīgi vienmēr – iekarstam tā, ka dienas beigās pēc Elīnas rezumē: „Tā, plāns ir gatavs, izskatās labi!” pārņem tāda kā uzrakta lauka sajūta. Un domās jau redzam gaidāmo numuru visā tā krāšņumā. Vēl tikai tāds nieks – atliek to visu realizēt, bet tas jau ir nākamais etaps.

Pagaidām varu pačukstēt tikai to, ka jūnija numuram plānojam svaigas pārmaiņas – jaunas rubrikas un ļoti daudz mēneša aktualitāšu. Tad nu sāciet turēt īkšķus, lai mums šodien vasarīgs domu lidojums!

Aizvakar kopā ar draugiem beidzot devāmies nelielā ekskursijā. Jau sen runājām, ka vajag taču kaut kur aizbraukt – ne jau tālu, bet paceļot tepat pa Latviju. Šoreiz mūsu galamērķis bija Ķemeri. Atzīšos, ka pirmo reizi biju Ķemeros (nu varbūt bērnībā kopā vecākiem esmu bijusi, bet to es neatceros). Tā jau ir – uz ceļošanu pa ārzemēm esam gana naski, bet, lai apskatītu savu dzimto pusi, gan bieži ir grūti saņemties un saorganizēties.

Visvairāk priecājos, ka beidzot pati savām acīm redzēju skaisto Ķemeru sanatorijas ēku. Žēl gan, ka šeit jau kuro gadu notiek rekonstrukcija un tāpēc nevarēja neko apskatīt tuvāk, bet tas nemazināja manu sajūsmu. Patiešām domāju, ka tā ir viena no skaistākajām celtnēm Latvijā.

Pēc tam devāmies uz Ķemeru tīreļa lielo laipu. Jau nokļūšana līdz tīrelim bija vesels piedzīvojums – 4 kilometru gara pastaiga cauri mežam (un tikpat daudz arī atpakaļ). Gājiens cauri 6000 hektāru lielajam purvam labu draugu kompānijā sagādāja ne mazāk prieka. Vienīgais biju pārsteigta, ka tīrelī bija tik daudz cilvēku. Tāda lielā tautu staigāšana. Brīžiem šaurā laipa bija īsts izaicinājums, bija jāuzmanās, lai nejauši neiekristu purva dūksnājā. Pats tīrelis man atgādināja tādu mērogā samazinātu pasaulīti ar maziem ezeriņiem un pundurpriedītēm, purva bērziņiem, vēl tikai derēja arī mazi pasaku namiņu. Un tad būtu īsta rūķu pasaule.

Mājupceļā kopā ar draugiem nolēmām, ka vajadzētu biežāk tā saņemties un kaut kur aizbraukt. Nu, redzēs, vai šo norunu arī pildīsim. Ļoti ceru, ka jā.

P.S. Kādu skaistu un interesantu vietu tu vari ieteikt, ko būtu vērts apskatīt? Un kas tev pašai vislabāk ir paticis?

Notika pārsteidzošākais scenārijs – Vidzis uzvarēja. Ja šova veidotājiem kāds to teiktu kaut vai pirms mēneša, diez vai kāds ticētu. Jo no dejotprasmes viedokļa šovā noteikti piedalījās spēcīgāki dalībnieki. Bet uzvarēja Vidzis, un man par to ir liels prieks.

Viņš bija dalībnieks, kam es līdzpārdzīvoju visvairāk. Cilvēcīguma dēļ. Nepretenciozuma dēļ. Un tāpēc, ka viņš bija visdrosmīgākais un uzņēmās vislielāko risku: tiešraidē visas Latvijas priekšā mācīties darīt kaut ko tādu, kam principā viņam nav dotumu.

Viņš man uzskatāmi pierādīja teiciena patiesumu: "Labus rezultātus dod 5% talanta un 95% darba.". Mani tas ļoti iedvesmo. Un es nebrīnīšos, ja kādreiz dzīvē grūtās situācijās man uzpeldēs fails "ja jau Vidzis iemācījās kvikstepu dejot kā sniegpārsliņa, tad beidz čīkstēt un ej tik strādāt".

Bet pats galvenais ir vēl kas cits. Atvadu vārdos Vidzis pateica kaut ko svarīgāku par visu: "Šis šovs man iemācīja smaidīt." Un tam vairs nav sakara ar TV šovu, uzvarām vai dejotprasmi. Pietiek iedomāties Vidzi nopietnu un sevī iegrimušu, vai smaidīgu un atvērtu, un ir pilnīgi skaidrs, kuru no tiem diviem vairāk gribētos satikt. Tāpēc es domāju, ka ieguvēji no šī šova ir ne tikai uzvarētāji un skatītāji uz īso šova laiku, bet gan daudzi cilvēki, kuri dzīvo Vidža tuvumā.

Es negribētu tagad visu pārspīlēt un teikt, ka smaida dēļ pasaule kļūst labāka, bet kaut kāda prieka dzirksts, kas izplatās, tajā visā tomēr ir. Kā saka, arī prieks ir lipīgs.

Cosmo redakcijā pie sienas ir kalendārs, kurā pēdējo nedēļu laikā nākas atzīmēt vienu gaidāmo koncertu pēc nākamā. Kaut šāds pasākumu uzskaitījums palīdz plānot žurnālus, tomēr man katrs atzīmētais datums uz brīdi liek nopūsties. Kā lai vienā vasarā to visu paspēj izdzīvot?

Lieta tāda, ka man ļoti patīk mūzikas koncerti. Agrāk pat īpaši nešķiroju, kura grupa man tiešām kaut ko nozīmē un kura ir vienaldzīga, jo kaifoju no stresiņa, kas vīd cilvēkos, kad apsargi pārbauda biļetes un tūlīt, tūlīt uzstāsies viņiem mīļa grupa, no iespējas satikt paziņas, ar kuriem ikdienā nepietiek laika draudzēties, no dzīvās mūzikas un/vai šova galu galā. Pēdējos gadus gan esmu sākusi šķirot, uz kuru pasākumu doties un kuru nē. Gan prasības augušas, gan laika kļuvis žēl.

Piemēram, tagad, kad mūs sāk lutināt ar aizvien interesantākiem koncertiem, jau esmu nopirkusi biļetes uz Leniju Kravicu un Manic Street Preachers (es tiešām neticēju, ka kaut reizi man izdosies menikus dzirdēt dzīvajā, turklāt vasarā un uz brīvdabas skatuves!), jo tie abi noteiktā laikā periodā man ir bijuši ļoti mīļi mūzikas izpildītāji, taču Backstreet Boys laikam laidīšu garām. Būtu Take That, tad gan aizietu, jo viņu kasete bija pirmā, kuru savā mūžā nopirku (maksāja 3 tā laika naudas vienības). Man pat bija blociņš ar avīžu izgriezumiem par to, kā klājas katram no grupas puišiem (vai kāda vēl atceras smukpuisīti Marku Ouenu?). Un vienīgā reize, kad esmu raudājusi par kādu mūziķu apvienību, arī saistās ar viņiem – man bija bezgala skumji, kad Take That preses konferencē paziņoja par izjukšanu. Labi, tas par maniem pirmajiem tīņa gadiem…

Ar to visu es gribēju teikt, ka patiesībā nevaru vien sagaidīt vasaru, jo Milānā pirms Portishead koncerta man izdevās noķert to vārdos neaprakstāmo sajūtu, kad kņudina pakrūti pirms un pēc skaista koncerta, savukārt tā laikā gribas smaidīt kā muļķim. Manuprāt, tādiem brīžiem ir vērts pelnīt naudu un atdot tos 30 latus par biļeti. Kuru koncertu tu no šīs vasaras piedāvājuma nevari vien sagaidīt?

Vakar man piezvanīja draudzene un sāka pierunāt iesaistīties viņas organizētā projektā, kuru varētu nodēvēt par "zaļās pārtikas apgādes biedrību". Viņu ir tā izvedis ķīmiskais lielveikalu piedāvājums, ka viņa ir gatava samenedžēt domubiedru grupu, lai pa kārtai brauktu uz bioloģiskajām saimniecībām pakaļ tīriem produktiem.

Pagaidām viss vēl esot idejas līmenī, bet viņa jau vismaz ir uztaisījusi bioloģisko saimniecību listi, kas atrodas saprātīgā rādiusā no Rīgas, un tagad tikai empīriskā ceļā jāsāk izpētīt izdevīgākos piedāvājumus. Savācoties apmēram 8 draugu ģimenēm, man tikai reizi divos mēnešos būtu ar garu iepirkumu sarakstu kabatā jādodas uz laukiem un pēc tam jāizvadā draugiem viņu pasūtītās preces. Savukārt atlikušās septiņas nedēļas viņi man pievestu pie namdurvīm visu, ko būtu pasūtījusi es. Ideja, manuprāt, vienkārša un lieliska! Pats galvenais – tikai sākt.

Man gan pirmā reakcija bija – jā, bet es taču varu aiziet nopirkt dārzeņus arī savā iemīļotajā Āgenskalna tirgū. Uz ko draudzene man indīgi atcirta: "Ja? Un vai tev ir mazākā nojausma, ar ko tie tomāti ir migloti? Nekādi eko kvalitātes standarti tur prasīti netiek, tāpēc tirgus produkcijai ir atļauts viss, ka tikai raža laba." Es, protams, nevaru to pārbaudīt, bet, loģiski spriežot, draudzenei varētu būt taisnība. Savukārt, Rīgā pieejamā bioloģiskā pārtika ir nesamērīgi dārga.

Ir jau tā zaļā domāšana kļuvusi par tādu kā modes lietu, un paldies Dievam, ka tā! Ja vēl iedomājas, ka cilvēka pašsajūta un veselība vistiešākajā veidā ir atkarīga no tā, ko mēs apēdam, šķiet, ka nav prātīgi ignorēt tik būtisku lietu kā ēdiena kvalitāte. Diemžēl man nav lauku omītes, kura apgādātu mani ar dārza labumiem, tāpēc jāmeklē citas iespējas. Protams, es vēl nesaku – hop, vēl jau viss tikai idejas līmenī, bet ja mums tas izdosies, es noteikti pastāstīšu.

Lai dzīvo stiprās sievietes! Kuras var izdarīt it visu – strādāt un naski kāpt pa karjeras kāpnēm, rūpēties par sevi, ģimeni, mājām un vīrieti… Viņas ir patstāvīgas, gudras, ar asu prātu un augstu intelektu, pievilcīgu ārieni un ir pieradušas vienmēr būt līmenī. Un bieži vien, ne aci nepamirkšķinot, kāpt pāri līķiem. Vai tas neizklausās pēc pārcilvēka? Un cik ilgi sieviete var būt tāda dzelžaini stipra, nesalaužama un neievainojama?

Vēl pavisam nesen arī es sevi par gandrīz visiem 100% pieskaitīju šai stipro sieviešu kategorijai. Pāri līķiem gan neesmu kāpusi, bet cīnījos no visa spēka – par to, ka man ir taisnība, par to, ka es pati visu varu izdarīt (un labāk nekā citi), par to, kurš būs situācijas noteicējs utt. Kā zināms, cīņa jeb uzbrukums taču ir vislabākā aizsargpozīcija. Bet patiesībā man bija bail parādīt, ka es varu būt arī vāja, jo tad es būtu pārāk viegli ievainojama. Pati gāzu kalnus un cēlu gaismas pilis…

Nu kaut kas manī ir mainījies. Es vairs negribu šo mūžīgo cīnīšanos kā sava spēka apliecināšanu. Daudz svarīgāks par cīņu man tagad ir iekšējais miers un harmonija. Un man vairs nav bail būt vājai, izpaust savas emocijas, saprast, ka es tomēr nevaru viena pati izdarīt visu, absolūti visu. Laikam jau tas viss ir pateicoties tam, ka tagad man blakus ir cilvēks, uz kuru es varu paļauties, kurš mani vienmēr atbalstīs un būs mans stiprais plecs, mana stiprā aizmugure. Kā nekā, sievietes spēks taču slēpjas viņas vājumā.

P.S. Un kā ir ar tevi? Vai tu nebaidies būt vāja?

Cik vīriešu – tik veidu, kā viņi tiek galā ar ceļu policiju, kad ir vainīgi. Man ir gadījies sēdēt blakus gan tad, kad džeks uzklausa savu pārkāpumu, pieņem savu vainu un līdz ar to sodu. Man ir gadījies pieredzēt, kad vīrietis, par kura pārkāpumu tiešām varētu diskutēt, ir sācis par to normāli runāt, un beigās viņš tiek palaists tikai ar brīdinājumu. Un tāpat esmu redzējusi džekus, kuri konsekventi pārkāpj noteikumus, un konsekventi maksā kukuļus. Neko tur nevar darīt – šitādi sivēni mani tracina.

Štrunts par to, ka viņam ir citi noteikumi, nekā man. Štrunts par to, ka viņš ir muļķis, ja domā, ka ar viņu mašīnā nekad nekas nenotiks. Vairāk mani uztrauc, ka viņš var nejauši nodarīt pāri citiem. Bet vislielākā viedokļu nesaskaņa ir par… vīrišķību. Noteikumu pārkāpēji simt punktu uzskata, ka viņi ir vīrišķīgāki par citiem – viņu iekšējais mačo ļauj braukt gan drusku iedzērušam, gan pārsniegt ātrumu. Sak, es esmu īsts vīrietis, varu novaldīt mašīnu jebkurā situācijā, un tādi mīksto noteikumi man pie kājas.

Bet man ir atšķirīga izpratne par vīrišķību. Īsts vīrietis ir tas, kurš par savu rīcību ir gatavs arī uzņemties atbildību. Ja tu esi pārkāpis noteikumus, tad esi tik vīrišķīgs un pieņem arī savu sodu. Jā, šoreiz es pārkāpu ātrumu – mazums, kas cilvēkam dzīves laikā var notikt. Ne no tā gabals atkritīs, ne tā ir dzīves traģēdija.

Bet tie, kas iet tur piekukuļot policistus un atrast simt dažādus veidus, kā atpirkties, ir derdzīgi. Vīrišķīgi tikai tik ilgi, kamēr uz ceļa jūtas kingi. Līdzko par to jāatbild, tā aste starp kājām.

P.S. Naivi ir domāt, ka sods par kukuļdošanu un kukuļņemšanu ceļu policistiem kaut ko ir mainījis. Kukuļus dod un kukuļus ņem, un es varu to apliecināt.

Slavenību izraisītās dārgu šķirņu suņu modes dēļ Honkongā katru dienu tiek iemidzināti vairāk nekā 30 negribēti suņi, ziņo Honkongas Nežēlastības pret dzīvniekiem novēršanas sabiedrība. Zeltainā retrīvera, Sibīrijas haskija vai Krievu toiterjera iegāde ir kļuvusi par sekošanu modei, nevis rūpīgi apsvērtu rīcību.

Tā kā pirms kāda laika meklēju sev suni, tad esmu šo un to uzzinājusi arī par situāciju Latvijā. Patiesībā, aizejot jau uz dzīvnieku izstādi Pūkainās dienas Ķīpsalā, daudz kas kļūst skaidrs. Kucēnu pārdošanas placī starp n-tajiem Jorkšīras terjeriem un Īsspalvainajām čiuauām vīd vien daži lielo suņu mazuļi. Īstu mājas sargu šajā izstādē bija nereāli noskatīt. Taču tikai pirms nieka pieciem gadiem aina šajā pašā izstādē bija pavisam citāda.

Šobrīd pavisam bēdīgi klājas tā laika populārākajām šķirnēm: dalmāciešiem, sanbernāriem un kollijiem, kuri atpazīstamību un fanus iemantoja mākslas filmu dēļ. Ja ieskatīsies www.ss.lv, tur šo šķirņu kucēnus gandrīz vairs nepiedāvā, taču uzvaras gājienu svin kāds cits "aktieris"- Džeka Rasela terjers (atceries hiperaktīvo sunīti no filmas Maska?).

Arī Latvijas dzīvnieku patversmēs esot uzskatāmi redzams, kādi suņi kurā brīdī ir modē. Pirms kāda laika mēdza atteikties no cīņu suņiem – rotveileriem, Stafordšīras terjeriem, bulterjeriem, kuri arī bija kļuvuši par prestižu apliecinošiem dzīvniekiem. Izrādījās, ka daudzi netiek galā ar to audzināšanu. Tagad modes dzīvnieka liktenis piemeklējis klēpja sunīšus. Pilns internets ar meiteņu izmisīgiem lūgumiem uzdāvināt vai par lētu naudu pārdot tādu mazu sunīti kā bagātniecei Parisai Hiltonei vai dziedātājai Ellai. Jautājums ir tikai viens, kad viņi parādīsies patversmēs?

Šis atkal būs stāsts no sērijas: „kādai manai draudzenei…” Atcerējos viņu nesen, kad diskutēju ar kādu par saprāta lomu, izvēloties partneri romantiskām attiecībām. Tad, lūk, šī pieminētā draudzene man savulaik sīki izklāstīja savu racionālo pieeju mīlas frontē.

Viņa apgalvoja, ka mīlestības dēļ nekad galvu neesot pazaudējusi un pat nezinot, kas tās „rozā brilles” tādas ir. Kad viņu sāka aplidot tagadējais vīrs, meitene rāmi ļāva viņam izrādīt sev uzmanību un vēroja notiekošo it kā no malas. Pēc pāris mēnešiem viņa izsvēra visus par un pret un nolēma, ka šis vīrietis ir viņai pieņemams kandidāts un ka ar tādu cilvēku viņa spēj iedomāties nodzīvot dzīvi. Šai mirklī viņa sāka ļauties jūtām. Viņai izmainījās balss, skatiens un kustības. Viņa izskatījās nevis iemīlējusies, bet gan kā sieviete, kura jau ilgi un nopietni mīl.

Šis pāris ir kopā jau ilgi. Viņiem ir bērniņš, un, cik nu var spriest, skatoties no malas, viņi tiešām ir laimīgi. Lai arī kā man to nesaprast, jo personīgi es neesmu piedzīvojusi mīlestību bez vismaz mirklīgas prāta zaudēšanas, es mazliet apskaužu šīs ģimenes spēju saglabāt mieru un nekrist destruktīvās kaislību galējībās, kā tas nereti notiek starp cilvēkiem, kuri ir neprātīgi iemīlējušies.

Ko es ar to vēlos pateikt? Laikam to, ka ir skaisti, ka cilvēki ir dažādi! Tikpat dažādas var būt mīlestības formas. Svarīgi galu galā ir tikai tas, ka mīlestība ir dzīva…

Man nav 90-60-90 (vai kāds cits figūras standarts). Nav, nekad nav bijis un, visticamāk, arī nebūs. Māte Daba mani ar apveltījusi ar apaļīgām formām. Jā, jau kopš 12 gadu vecuma es esmu apaļa. Esmu ar to cīnījusies, esmu mēģinājusi kaut ko izmainīt, bet man ķermenis spītīgi vairāk vai mazāk ir turējies pie sava. Tomēr visu šo gadu laikā es esmu iemīlējusi sevi tādu, kāda es esmu. Un nu es ļoti labi sadzīvoju ar savu ķermeni.

Šķiet, ka visgrūtāk savu apaļīgumu bija pieņemt pusaudžu gados, kad tik ļoti gribējās būt tādam pašam kā visi pārējie. Skolas laikā kopā ar klasesbiedreni (kas arī bija ar līdzīgām formām) veiksmīgi cīnījāmies pret puišu dzēlīgajām piezīmēm. Un lieliski mācējām sevi aizstāvēt – ar pretsmiekliem, jokiem un asprātībām.

Vidusskolas pēdējās klasēs es pamazām sāku meklēt savu īpašo stilu, mēģinot būt pēc iespējas atšķirīgāka, ģērbjoties izaicinoši spilgtās, pilnīgi trakās un neordinārās drēbēs. Un cilvēki ievēroja ne jau manu apaļīgumu, bet gan to, kā es sevi pasniedzu – drosmīgi, radoši un ar dzirkstošu prieku. Mana pārliecība par sevi tikai pieauga. Protams, brīžiem bija arī grūti – īpaši tad, kad neveicās attiecībās, jo šķita, kas pie visa ir vainīgi vien liekie kilogrami (meli!).

Pirms pāris gadiem, kad sapratu, ka esmu jau kļuvusi pārāk apaļīga, ļoti mērķtiecīgi divu gadu laikā atbrīvojos no 20 liekajiem kilogramiem. Darīju to pati, neviens mani ne spieda, ne kontrolēja. Par pamatu ņēmu Svaru vērotāju ēšanas principus un pati sekoju līdzi tam, kā tos ievēroju. Nu jau ilgāku laiku esmu veselīga uztura piekritēja, kaut gan neliedzu sev arī ne našķus, ne kārumus. Dzīve taču ir jāizbauda!

P.S. Un kā ir ar tevi? Vai tu esi apmierināta ar savu figūru?

Kopš es studēju psiholoģiju, man daudz sanāk domāt, kāpēc cilvēki veido atkarīgas attiecības. (Viens no plašāk sastopamajiem un viegli saskatāmajiem atkarības veidiem ir dzīvot attiecībās ar cilvēku, ar kuru kopā ir grūti, piemēram, alkoholiķi vai agresīvu tipu, un neizbeigt šīs attiecības. Vienmēr atrodas simts iemeslu, kāpēc mēs nevaram aiziet prom no šī cilvēka.) Jo it kā tas ir neloģiski: izvēlēties ciest, kaut dziļā mīlestībā pret sevi ir skaidrs, ka ar citu cilvēku dzīve varētu būt daudz foršāka.

Es šoreiz nerakstīšu par iemesliem – ne par to es gribēju rakstīt šo blogu. Gribēju uzrakstīt, ka viena no jaunu cilvēku ļoti nozīmīgām dzīves un pasaules izzināšanas jomām – mūzika un dziesmas – ir pārbagāta ar atkarīgu attiecību modeļiem. "I can't live without you" – protams, mīlas skurbumā šķiet, ka nevarētu. Bet ir skaidrs, ka varētu, turklāt ja viņš "go away" un izvēlas dzīvi bez manis, tad ir pilnīgi muļķīgi savu dzīvi padarīt nožēlojamu un skumt pēc kāda, kurš mani negrib. Jo kāds cits kā reiz meklē tādu kā mani.

Vai arī "we will never be apart". Neesam tak Siāmas dvīņi! Un kā lai cilvēki pilnveidojas, sevi meklē un attīsta, ja neredz tālāk viens par otra degungalu? Tieši tāpēc jau rodas apsīkums un apnikums attiecībās, jo neviens attiecībās nenes klāt neko jaunu – ne individuālus iespaidus vai pārdzīvojumus, ne jaunas idejas vai citu pieredzi. Cilvēkiem taču jāattīstās, un ne jau visi pāri attīstās vienā ātrumā un līdzīgā telpā, bet pārlieku vienam otru ierobežojot un piesaistot sev pārāk tuvu, zūd iespēja attīstīties, rodas īgnums, sajūta, ka nespēj realizēties utt.

Paklausoties mīlas dziesmu vārdos, atkarīgas attiecības no popkultūras elku puses ir norma, standarts un atzīta vērtība. Atkarīgas attiecības tiek novērtētas kā liela mīlestība un skaista uzupurēšanās. Bet kas tā par mīlestību, ja mēs neļaujam viens otram attīstīties vai lūdzamies dzīvot ar kādu, kurš mūs negrib!

Tāpēc es domāju, ka popkultūra jauc mūsu prātus un bieži vien nespēj atšķirt īstu mīlestību no tādām attiecībām, no kurām būtu jāmūk. Tagad seko sakrālais jautājums – nu un? Ko es varu darīt? Jāmēģina uzrakstīt dziesma "Es netaisos gadiem raudāt spilvenā un nebaidos riskēt veidot citas, labākas attiecības. Ja tu mani pamet, es atradīšu kādu citu, ar kuru kopā mēs abi būsim ļoti laimīgi."

Svētdien braucu ar laivām. Tiesa, upe nebija diezko sarežģīta, tāpēc pasākums beigās izvērtās par plezīru, nevis reālu cīņu ar krācēm un pavasara paliem. Tā kā laivu dalīju ar vēl diviem puišiem, tad mans vienīgais uzdevums bija turēt rokās džina dzēriena skārdeni (saulessargi sievietēm laivās laikam pienākas tikai vecās filmās :)) un pasniegt to brīdī, kad kādam no brašajiem airētājiem gribēsies padzerties. Šķiet, mana laipnība atmaksājās…

Kāpēc? Jo jau pēc kopā pavadītās pirmās pusstundas pēc abu puišu stāstiem sāku nojaust, kā kuram iet mīlas dzīvē un pats galvenais – kas viņiem ir vai nav sanācis iepriekšējā vakarā, kad visi laivotāji sapulcējāmies kādā pirtī. Tā kā gulēt aizgāju salīdzinoši laicīgi, tad tikai no laivas biedriem uzzināju, ka viens no ballītes organizētājiem nakts gaitā atkal ir iemīlējies, kāds cits izkāvies ar vietējiem džekiem un vēl kāda meitene kaila staigājusi pa visām viesu nama istabiņām. Ko es ar visu šo uzskaitījumu gribēju teikt? Johaidī, puikas klačojas vēl trakāk nekā meitenes! Nu vismaz tie, ar kuriem sēdēju vienā laivā. Vienu brīdi pat šķita, ka manas ausis nokritīs no intīmajām detaļām, kuras viņi bārstīja par saviem attiecību mēģinājumiem un seksuālo dzīvi. Netika runāts ne par karjeru, ne ceļojumiem, ne medībām un makšķerēšanu (kaut, cik man zināms no nostāstiem, tieši abus laivotājus tas viss aizrauj)! Viss tikai par un ap mīlas dzīvi! Turklāt, tiklīdz mūsu laivai pietuvojās kāda cita laiva no tās pašas kompānijas, es nekavējoties tiku informēta par laivā sēdošās meitenes panākumiem pie džekiem un līdzšinējo uzvedību tusiņos. Nu gluži kā marta Cosmo rakstā par to, ko vīrieši runā pie alus glāzes (to vari izlasīt arī www.cosmopolitan.lv, sadaļā Lasītāko rakstu Top 5). Nebūtu nosēdējusi tai laivā visu dienu, vēl joprojām neticētu, ka vīrieši savos donžuānu piedzīvojumos savā starpā dalās līdz sīkākajām detaļām.

Tā kā man un manai labākajai draudzenei dzimšanas dienas ir pavisam blakus, arī šogad nolēmām nosvinēt kopā, tikai šoreiz pavisam mazā kompānijā – „dubultrandiņā” kopā ar mūsu draugiem. Ielocījām čemodānā svētku drēbes, sasēdāmies auto un devāmies uz Liepāju (nebūšu oriģināla, tā no visām Latvijas pilsētām ir mon amour numur viens).

Pēc vakariņām malkojot kaipiriņju, sākām atcerēties iepriekšējo gadu dzimšanas dienas ballītes un aizrunājāmies līdz vidusskolas laikiem, kad bijām garmatainas teicamnieces, kas draudzējās ar vislielākajiem delveriem no vecākajām klasēm. Tajās vasarās – pirms pieaugušo dzīves sākuma – tika gāzti tādi podi, ka no šī brīža skatu punkta nemaz nav skaidrs, kā to visu varēja iespēt. Aizgūtnēm smejoties, viena caur otru atstāstījām komiskākos piedzīvojumus, un vienprātīgi nonācām pie atziņas, ka tieši šis pusaudžu vecuma pasaules izzināšanas periods un cilvēki, kuriem bija lemts atrasties mums blakus, lielos vilcienos ir noteikuši to, kādas mēs esam šodien.

Mēs varējām sapīties ar sabojātākiem tipiem, un mums būtu nodarīts pāri. Mēs varējām nesapīties ne ar vienu, un tā arī būtu beigušas vidusskolu ar teicamnieces diplomu, bet bez grama dzīves pieredzes. Bet mēs sapināmies ar pilnīgi trakiem, bet absolūti labdabīgiem puišiem, kuri vēl joprojām mums ir ļoti labi draugi. Toreiz mana pasaules uztvere radikāli mainījās. Es iemācījos redzēt labas lietas caur nepareizību, tai pat laikā spējot nosargāt pati savu vērtību robežas.

Tā nu mēs, divas draudzenes ar kopīgu pagātnes pieredzi, mūsu dzimšanas dienā pacēlām glāzes pateicībā par vienu no vērtīgākajām dzīves skolām. Bet skaistāko tostu šai brīdī uzsauca mūsu draugi, sakot paldies mūsu pagātnei par to, ka mēs viņiem esam tādas, kādas esam.

Pagājušajā sestdienā notika akcija "Zemes stunda", kurā varēja piedalīties ikviens planētas Zeme iedzīvotājs, plkst. 20.00 uz vienu stundu izslēdzot gaismu un citas elektroierīces, lai kaut uz mirkli apstādinātu globālo sasilšanu un samazinātu enerģijas patēriņu un CO2 izmešus. Par šo akciju uzzināju nejauši (kāds mans paziņa bija ievietojis uzsaukumu savā draugiem.lv dienasgrāmatā) un uzreiz izlēmu piedalīties.

Izrādās, ka šāda veida akcija pirmo reizi notika 2007. gadā Sidnejā, kad 2,2 miljoni cilvēku un 2100 Sidnejas uzņēmumu uz vienu stundu izslēdza elektrību (pat tādos nozīmīgos objektos kā Sidnejas Operas nams, Hārbora tilts u.c.). Akcijas rezultāti esot pārsnieguši iecerēto – elektroenerģijas patēriņš samazinājās par 10,1% (cerēto 5% vietā).

Tieši 20.00 mēs ar vīru izslēdzām gaismu un citas elektroierīces, pat ledusskapi un elektrisko tējkannu. Patiesībā šī viena stunda paskrēja ļoti ātri, bija tik jauki un romantiski sestdienas vakarā pasēdēt sveču gaismā. Mazliet gan mēs grēkojām, jo uz portatīvā datora (kas darbojās uz baterijām) skatījāmies filmu. Varbūt arī tāpēc laiks paskrēja tik ātri un bija sajūta, ka tā vēl varētu sēdēt un sēdēt. Pēc tam ieslēdzot gaismu, pirmajā momentā viss likās tik žilbinoši gaišs, ka pilnīgi bija jāpiemiedz acis.

Mēs cenšamies arī ikdienā kaut nedaudz rūpēties par planētas veselību – ejot ārā no mājām, atslēdzam datoru un televizoru, krājam izlietotās baterijas, izvairāmies un pat atsakāmies no plastmasas maisiņiem (man vienmēr ir līdzi auduma maisiņš) utt.

P.S. Un kā tu cīnies pret globālo sasilšanu? Vai arī tu piedalījies šajā akcijā?

Vakar man nācās pārliecināties, cik ļoti svarīgi tomēr ir rūpīgi domāt par savu drošību. Tikmēr, kamēr pati nebiju saskārusies ar dzīvokļu zagļiem, man likās, ka tas diez vai uz mani attiecas – gan tāpēc, ka dzīvoju normālā rajonā, gan tāpēc, ka apkārt ir daudz uzkrītošāku cilvēku. Un man vispār grūti aizdomāties līdz tam, ka manu dzīvi kāds varētu izsekot, lai mēģinātu pēc tam apzagt. Bet redz, ka var, un vakardien, ierodoties pie sava dzīvokļa durvīm, atklāju, ka zagļi bija tās lauzuši.

Apakšējā atslēga bija pārlauzta uz pusēm. Tas bija visai viegli (10 minūšu darbs), jo atslēga bija pieskrūvēta ar parastajām skrūvēm (nevis plakanajām). Es varu iztēloties, ar kādu gandarījumu viņi to pārlauza, saožot, ka laupījums jau ir rokas stiepiena attālumā. Augšējā izskatījās drusku sarežģītāka, bet, ņemot vērā veiksmi ar apakšējo, pie darba viņi ķērās klāt optimistiski.

Skrūves tur bija plakanas, kuras iespējams izskrūvēt tikai no iekšpuses, bet tas viņus nebiedēja. Kādu brīdi ar visu spēku mēģināja izkasīt ar nazi. Nesanāk. Mazliet sasistas skrūves, bet ne vairāk. Tad to nazi pabāza apakšā zem metāla apļa, kas ieskauj serdeni, bet tik ilgi ķimerējās, kamēr – johaidī! – nazis nolūza. Zagļiem nu jau iestājas besis. Turklāt jābūt klusiem, nevar baigi trobelēties, lai kaimiņus nepamodinātu. Tagad jau ar kaltu mēģina čakarēt gan pašas koka durvis, gan stenderi, cerībā aizrakties līdz mēlītei un mēģināt to atbīdīt. Bet tā ir CISA atslēga, un pret tādiem gājieniem tā ir izturīga. Tad mēģināja vēl dziļāk to koku klopēt, un tagad jau ar dusmām, ka vienas atslēgas dēļ šitāds čakars. Nu neiznāk. Mēlīte nu jau ir salocīta un vispār iestrēgusi. Baigais besis (man, bloga autorei, šķiet, ka arī kārtējā deva prasījās).

Bet iet prom ar tukšām rokām arī kaut kā pazemojoši. Noskrūvēs vismaz misiņa rokturi. "Latgalītē" par to var dabūt desmit latu.

Ar nolauztu nazi un misiņa rokturi kabatā viņiem nācās atkāpties.

Galvenais, ka uz durvīm ir skaidri un gaiši uzrakstīts, ka objekts tiek apsargāts, bet pat tas viņus nebiedēja. Līdzko viņi būtu izkustinājuši durvis, tā apsargi būtu klāt.

Šoreiz izglāba fantastiska atslēga un tas brīnišķīgais atslēgu pārdevējs, kurš ieteica likt gludās skrūves. Bet skaidrs ir viens – nekad nedrīkst aizmirst, ka sevi tomēr jāsargā. Nevajag dzīvot ar baigo domu, ka tagad nāks zagļi, un kas nu būs. Bet, ja jāizvēlas starp lētāku ķīniešu atslēgu vai dārgāku un pārdomātu, tad labāk jau otrais variants. Tagad, stāvot pie totāli sabojātām koka druvīm, man ir ne tikai mierinājums par to, ka es netiku apzagta. Man ir liels gandarījums, iedomājoties, kādā besī viņi saprata, ka te iekšā tomēr netiks.

Vakar vakarā žurnālā Klubs lasīju Jurģa Liepnieka eseju par skumjām. Tik spēcīgu iespaidu uz mani sen neviens darbs nebija atstājis. „Kurš gan nepazīst šo pretīgi rūgto riebumu? Apnicis. Līdz fiziskam nelabumam pieriebies. Visa šī pretīgā ikdiena, sadzīves rūpes, steiga, sīkie konflikti, garlaicīgie pienākumi, muļķi, vienmuļība, bezcerība un bailes no pilnīgās skaidrības…" viņš raksta. Dīvaini, ka pirms pāris dienām šo pašu domu Milānā dzirdēju no kāda vācu biznesmeņa. „Esmu vecs un noguris," teica četrdesmitgadīgs vīrietis.

Ja pirmajā brīdī man šķita, ka Georgs (tā sauca Milānā iepazīto biznesmeni), runājot par savu vecumu un nogurumu, koķetē, tad šobrīd esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš tā tiešām jūtas. Vai cilvēks, kurš jau 17 gadus dzīvo ārzemēs, nevis dzimtenē un ir noteiktās aprindās atzīts biznesa konsultants ar dzīvokli pašā Milānas centrā, sakot: „Esmu redzējis visu. Neko vairs negribu," varētu dzīt muļķi? Manuprāt, viņš tiešām ir noguris no dzīves pieredzes, no saviem panākumiem, no adrenalīna meklējumiem, no tā, ka viņu aizvien mazāk kas spēj pārsteigt.

Šķiet, abu iepriekšminēto vīriešu pieminētās dzīves skumjas mūsdienās ir talantīgo un spējīgo cilvēku lāsts. Tiklīdz viņi sasniedz vienu mērķi, rodas nākamais. Taču nekad nav gana, jo „dzīves pieredze visu var padarīt nožēlojami iepriekšparedzamu. Nekad taču vairs nebūs tā, kā pirmo reizi skūpstoties vai pirmo reizi iemīloties, kā jūtot pirmo panākumu tuvumu vai piedzīvojot pirmos melus un nodevību," savā esejā raksta Jurģis Liepnieks. "Un pēkšņi bija tik skaidrs, kāpēc man ir vajadzīgi tie mūžīgie klienti un projekti, kas padara dzīvi neciešamu, un tās meitenes, un aizvien ekstrēmāki sporta un atpūtas veidi. Tas viss tikai tādēļ, lai vismaz brīžiem vēl justos dzīvs. Riskējot, uzņemoties pēc iespējas lielāku atbildību, tērējot naudu, vadot kolektīvu tur tajā bārā pie letes un pa ceļam uz dzīvokli. Dzīvs. Vismaz brīžiem vēl it kā dzīvs," viņš turpina.

Spēcīgi vārdi. Un, ja godīgi, man ir ļoti bail no tā, ka brīžiem jūtos tieši tāpat.  

Pirms došanās uz Milānu internetā atradām ziņu, ka tur notiks grupas Portishead koncerts, kurā nokļūt ir man sens sapnis kopš 20 gadu vecuma. Diemžēl informācija bija nepielūdzama – biļetes ir izpārdotas! Tomēr nolēmām riskēt un doties uz klubu Alcatraz, varbūt tomēr paveicas.

Ap pulksten septiņiem pie kluba jau pulcējās pamatīgs bars cilvēku, bet uzmanību uzreiz piesaistīja pāris jocīga izskata kungi, kuri dreifēja šurpu turpu cauri pūlim, nemitīgi atkārtojot: "Compro biglietto!" Tik daudz no itāļu valodas saprotu, ka "compro" nozīmē "pērku", tāpēc sākumā padomāju – re kā, neesam vienīgās gribētājas. Aizdomas izraisīja vienīgi šo vīreļu izskats, viņi nu nekādi nelīdzinājās Portishead faniem. Drīz vien apjēdzām situāciju. Protams, šie kungi nav nekas cits kā spekulanti, kuri patiesībā biļetes pārdot, tikai kluba apsargu klātbūtnē viņi nedrīkst par to bļaustīties.

Tā nu bijām situācijas ķīlnieces. No vienas puses, šo vīreļu viltīgais izskats un viņu nodarbošanās izraisīja, maigi izsakoties, nepatiku. No otras – ļoti gribējās redzēt koncertu. Tik ļoti, ka beigās, sagaidījušas gandrīz koncerta sākumu, nokaulējām viņu prasīto summu, cik vien tas bija iespējams, un iekšā tikām. Neko daudz jau viņš uz mūsu trim biļetēm nenopelnīja – pa kādiem desmit eiro uz katru. Un koncerts tiešām bija ģeniāls un vēl lielākas naudas vērts, tikai apbēdina fakts, ka koncerta organizētāji nebija spējuši parūpēties par to, lai spekulanti nevarētu vairumā izpirkt biļetes.

Gan jau arī Latvijā pastāv pamatīgs biļešu melnais tirgus – ažiotāža ap Dziesmu svētkiem to pierādīja. Jācer, ka koncertu organizācijas domā, kā to ierobežot, citādi drīz vien normālā veidā dabūt biļetes uz koncertu būs gandrīz neiespējami.

Šķiet, ka, atbraucot uz darbu, es ik uz soļa "uzdūros" kolēģiem, kas tikko no kautkurienes atbraukuši – cits bijis nobaudīt Itālijas lauku ciematu romantisko noskaņu, vēl cits – pasnovot Austrijas Alpos. Īpaši mani iepriecināja Cosmo kolēģes stāsts par to, kā viņai gājis Bergamo pilsētā, Itālijā, kur viņa atpūtās vairāk kā nedēļu. Ēdot itāļu sieru un uzkožot īstas itāļu zaļās olīves, klausījos par pilsētas burvību, par lauku ciematu dabiskumu un vietējo iedzīvotāju sirsnību. Vislabākais man tajā visā likās tas, ka, patiesībā jau uz turieni aizbraukt ir pavisam vienkārši – kā mēs pasmējāmies ar kolēģēm, pateicoties lēto aviokompāniju cenām, šis ceļojums var pat izrādīties mazāks nodarījums naudasmakam kā gadījumā, ja kopīgi ar draugiem mēs izdomātu doties uz kādu Latvijas tālāko galu, piemēram, uz Ventspili vai Liepāju.

Jā, tieši šī apziņa mani laikam iepriecina visvairāk – sajūta, ka mūsdienās ļoti daudz kas ir iespējams, pat netērējot lielus līdzekļus. Vajag tikai mazliet pacensties, sadūšoties, izbrīvēt laiku un – aidā! Jau plānojot savu ceļojumu, gribēju arī jums apjautāties, vai arī jūs tuvākajā laikā esat ieplānojušas kur doties, un, ja jā, tad – uz kurieni?