Lai gan vasara vēl ir tikai pašā plaukumā, kamaniņu braucēja Ulla Zirne jau pilnā sparā gatavojas ziemai un ledus sezonai. Sportiste intensīvos fiziskās sagatavotības treniņos mērķtiecīgi dodas pretī lielajiem sportistu svētkiem – ziemas Olimpiskajām spēlēm, kas notiks Pjenčanā, Dienvidkorejā. Jaunajai kamaniņu sezonai Ulla pievērsusies ar vēl nebijušu apņēmību un motivāciju.
Iziet uz skatuves un iekļūt sešiniekā
Lai gan kamaniņu sports daudziem varētu asociēties ar slidināšanos pa ledus trasi visas ziemas garumā, Ulla uzsver, ka patiesībā lielākie sagatavošanās darbi sezonai notiek tieši vasarā. Katra diena no pirmdienas līdz piektdienai paiet fiziskajos treniņos. „Patiesībā tas ir kā darbs. Profesionālais sports – tas vairs nav tā, ka tikai mazliet kaut ko patrenējos,” smej Ulla.
Ullai sezona sāksies oktobrī ar dažādām treniņnometnēm, kam sekos 5 pasaules kausa posmi, lai kvalificētos Olimpiskajām spēlēm. Viņa ir pārliecināta par savām izredzēm kvalificēties: „Tā nav nekāda neiespējamā misija,” saka Ulla. „Ja es trenējos un daru, ja viss notiek tā, kā tam būtu jānotiek, tad noteikti kvalificēšos, un galvā nav pat vismazākās domas, ka tas varētu neizdoties,” atklāj Ulla. Viņa sev šosezon nospraudusi augstu mērķi – iekļūt olimpiskajā sešiniekā.
Olimpiskajām spēlēm Ulla negatavojas pirmo reizi – pirms 3 gadiem, 18 gadu vecumā, kopā ar olimpisko valstsvienību Ulla devās uz Sočiem. Pirms spēlēm ir uztraukums vai bailes? Ulla tuvojošās spēles gaida ļoti mierīgi – ja uz Sočiem viņa braukusi kā jauniņā, īsti neapjaušot, ko sagaidīt, tad tagad viņa jau skaidri zina, uz kurieni dodas. „Tie sportistam ir lielākie iespējamie svētki. Mans galvenais mērķis ir tiem pilnībā sagatavoties – tagad strādāju treniņos ar to domu, ka es izdaru visu uz 100 procentiem. Tad es būšu tur ar sajūtu, ka es esmu izdarījusi visu, ko es varēju izdarīt,” teic Ulla. Viņa uzsver, ka tieši sacensības sportam piešķir jēgu: „Tas ir tas brīdis, kad es beidzot varu parādīt to, ko es visu laiku esmu darījusi, beidzot varu iziet uz skatuves, lai parādītu sevi.”
Laime nelaimē jeb autoavārija, ko Ullai vajadzēja
Īstu pārliecību un ticību saviem spēkiem Ulla ieguvusi salīdzinoši nesen. Ilgāku laiku viņa trenējusies pie Latvijas izlases galvenā trenera, tomēr bez jūtama progresa. Ierastais treniņu process sācis sēt šaubas, zudusi arī pārliecība par saviem spēkiem, jo Ullai ilgstoši nav izdevies uzlabot savu vājo vietu – startu. „Kad es trenējos kopā ar visiem un man tika dots tāds pats uzdevums kā citiem, tad manī kāda balss teica, ka tieši to pašu dara vēl 10 cilvēki – vai tiešām arī man tas ir jādara? Tev pašam jāseko visam līdzi, bet tu nezini, vai šajā vingrinājumā vajag kaut kam sāpēt. Vai tas ir labi – varbūt to nevajag? Tu gribi simtprocentīgi strādāt, bet tava galva to neļauj.”
Tad sekoja Ullas karjeras pagrieziena punkts – pirmspēdējā sezonā, atgriežoties no treniņnometnes Vācijā, Ulla iekļuva autoavārijā, kurā gūtā trauma pilnībā liedza viņai iespēju trenēties vairāk nekā mēnesi. „Tagad, atskatoties uz to, es domāju, ka šī avārija bija kā izejas punkts. Tajā brīdī tā likās kaut kas šausmīgs, bet tagad varētu teikt, ka es esmu laimīga, ka tā notika,” turpina Ulla.
Piespiedu pauze no sporta likusi Ullai pārdomāt savu dzīvi, pat apsvērt iespēju pamest kamaniņu sportu. Varbūt tas neesot viņai – Ullai ar lēno startu. Tomēr, kad Ulla atveseļojās, viņa uzsāka rehabilitāciju pie fizioterapeita Māra Eikena, kurš ļāva viņai apjaust individuāla treniņa priekšrocības. Fizioterapeits izskaidrojis, kādas ir Ullas ķermeņa stiprās puses, kā arī, kas varētu viņai traucēt sasniegt augstākus rezultātus: „Es sapratu – vaina nav manī. Ir lietas, ko es nevaru darīt labi, jo kāda mana ķermeņa vieta netiek trenēta. Tas man deva tādu kā atsvaidzinājumu – es esmu sevi nolikusi mazliet par zemu.” Arī pirmās sacensības pēc traumas devušas Ullai jaunu sparu: „Tad es sapratu, ka šis ir tas, ko es gribu, un, ja es to gribu, tad man ir jāatrod veids kā uztrenēt sevi un sasniegt nepieciešamo fizisko formu, pilnveidot sevi. Es gribu nevis tikai eksistēt kamaniņu sportā, bet arī sasniegt rezultātus,” teic Ulla.
Viņa atzīst, ka tas ir bijis pārbaudījums – nesasniegt augstus rezultātus, jo junioru un jauniešu vecumā Ulla visu laiku „dzīvojusies pa pjedestāliem” un uzvaras garša viņai neesot bijusi sveša. Ulla ir sapratusi – kaut kas ir jāmaina treniņu procesā. Tomēr fizioterapeits Māris nav varējis viņu iekļaut savā grafikā. Viņš savukārt piedāvājis Ullai trenēties pie sava dēla Krišjāņa, kurš arī mācās par fizioterapeitu, bet iepriekš ir nodarbojies ar daudzcīņu. Profesionāls sportists. „Viņam tā lieta nav sveša, viņš zina, ko nozīmē būt sportistam,” teic Ulla.
Tā Ulla atrada iespēju trenēties individuāli: „Viss kardināli mainījās. Agrāk man, iespējams, ne vienmēr bija nepieciešamais entuziasms. Tagad ir tā, ka es zinu, ka, ejot uz treniņu, man pretī ir cilvēks, ar kuru mums ir kopīgs mērķis – uzlabot manu fizisko sagatavotību. Tu ej uz treniņu, strādā ar maksimālu atdevi un arī cilvēks tev pretī strādā tieši tāpat – tāda atdeve ir no abām pusēm, nevis kā tad, kad tu aizej barā, kur ir vēl 10 citi cilvēki, un tu esi viens starp daudziem. Tad, protams, treneris nevar redzēt, ko dara visi 10 sportisti, un viņš kaut ko palaiž garām. Ļoti bieži tieši šie sīkumi ir tie svarīgākie.”
Ulla ātri sākusi uzticēties savam jaunajam trenerim: „Manī radās milzīga uzticība visam, ko viņš saka. Man ir ļoti svarīgi, ka es redzu – cilvēks ir pārliecināts par to, ko viņš liek man darīt. Tad sākās tādi treniņi, kuros man kā sportistei nebija jādomā. Es zinu, ja viņš pasaka, ka es to varu, tad es to varu. Strādājot barā, treneris nevar visu redzēt. Bet šeit redz, ka tu strādā ar maksimālu atdevi, cīnies. Arī uzslavas ir svarīgas – it īpaši, ja tu zini, ka tās nav nevietā.”
Vajag darīt to, kas patīk
Tieši trenera maiņa Ullai devusi atspērienu jaunam startam, jaunai apņēmībai. Tagad viņa katru dienu ar prieku un entuziasmu pavada 3-4 stundas individuālajos treniņos: „šobrīd visa mana dzīve ir izveidota tā, kā man patīk. Daudzi jautā – ko tev nākas upurēt vai ziedot? Agrāk es, iespējams, būtu teikusi, ka es nevaru darīt šo vai to. Bet tagad man pat nešķiet, ka es kaut ko ziedoju. Treniņu nedēļā es par sevi smejos, ka eju gulēt kā pensionārs – deviņos vakarā. Bet man nāk miegs! Tās ir prioritātes – citam patīk aiziet izklaidēties, man patīk, ka es varu laicīgi aiziet gulēt un no rīta aizvadīt foršu treniņu.”
Kādreiz Ullai licies, ka nekam citam laika nepietiek – sports aizņem pārāk daudz laika. Tomēr tā nav, laika pietiek visam. Ullai ir sava apģērbu līnija, viņa ceļo, fotografē, kā arī fotografējas un cep cepumus – galvenais ir darīt to, kas patīk: „Protams, es vienmēr paturu prātā, ka es nevaru paspēt visu, un prioritāte vienmēr ir sports. Blakus lietas es daru tikai tik daudz, lai man būtu sajūta, ka es varēšu nākamajā dienā aiziet uz treniņu un darīt visu ar 100% atdevi. Vienmēr piedomāju arī par to, vai man tas nāks par labu, vai tomēr labāk šoreiz nevajag.”
Vēl viena Ullas kaislība – mode. Sportiste smej, ka 70% no savas dzīves viņa pavada sporta tērpā, tādēļ viņa priecājas par sporta apģērba zīmola „Reebok” atbalstu – tas palīdz piepildīt viņas drēbju skapi ar dažādām variācijām: „Man patīk arī ikdienā starp treniņiem valkāt sporta apģērbu. Tomēr ir forši, ja tu vari uzvilkt kaut ko ērtu un sportisku. Un ja tas vēl ir stilīgs…” Modes ziņā Ullai ar profesijas izvēli šobrīd ir paveicies: „Sportiskais tagad ir visur – pie visa var vilkt kedas, pie visa var vilkt botas, visādus legingus – visu!” priecājas Ulla.
Paralēli sekošanai modes tendencēm, Ulla ķērusies pie vēl viena ilgtermiņa projekta: „Es jau kādu laiku rakstu grāmatu. Tā nav kaut kāda stāstu vai sacerējumu grāmata. Tā ir par manu skatījumu uz visām lietām un situācijām, kurās tu kaut ko saproti.” Ulla atzīst, ka viņai nav ne jausmas, kad grāmata būs pabeigta, tomēr tās uzmetums jau šobrīd viņai pašai palīdzot atrast fokusu situācijās, kad pazudusi motivācija. „Dažreiz visa kā ir par daudz, uznāk kaut kādas bēdas. Tad es paskatos, ko es esmu uzrakstījusi, pašķirstu, palasu un pieķeru sevi pie domas: „Es taču šo jau zināju! Tagad ir jārīkojas tā!” viņa smejas.
Raksts: Liene Lūsīte
Fotogrāfs: Roberts Āboltiņš
