Jāatzīst, man nekad nav īpaši patikusi Ziemeļeiropa, nekad nav saistījusi kāda skandināvu valsts. Iespējams, tādēļ, ka tās vienmēr likušās saltas, iespējams, tādēļ, ka to daba neatstāj gana daudz vietas fantāzijai. Taču, tagad – kā vēl nekad – es droši zinu, tās sevī līdzi nes saltumu, rūgtumu un nomāktību. Ir grūti būt Latvijā, ja daļa manis devusies uz Norvēģiju.

Atceroties pirmo Ziemassvētku dāvanu – sejā iezogas smaids. Rozā kastītē, baltā vatē tērpts rozā adīklis ar piecām metāliska spīduma adām adatām. Iespējams, ar domu, ka man jāiemācās gulēt, jo adīšanas process vienmēr uzdzinis miegainību. Bet es allaž esmu vairāk ticējusi tam, ka jāiemācās noadīt šalle vai kāds zeķu pāris, lai daļai manis nekad nebūtu auksti. Jau tobrīd mēs abi zinājām, ka šī baismā diena pienāks. Zinājām, cik atvadas būs aprautas un zinājām, ka jūlijā snigs sniegs.

Es nezinu, vai uz planētas spēj būt dīvaināka sajūta. Sēžot lidostas telpas vienā galā, redzēt lodājam cilvēkus ar smaidu uz lūpām – smeldzīgs prieks iezogas pakrūtē, acīs sariešas asaras. Gribas vēl tikai vienu skūpstu, vēl tikai vienu vārdu pār lūpām izkliegt brīvībā. Tu esi lidostā, tikai citur, – redzot citus, svešākus cilvēkus – ar savādāku smaidu uz lūpām. Mans citkārt līdzjūtīgais raksturs pakūpēja nebūtībā. Mostas egoisms, mostas apziņa – ir jādodas prom, jo rīt būs jauna diena.

Es paņēmu savu somu, lēnām piecēlos. Vārgi pasmaidījusi uzmetu vēl pēdējo skatu pelēkajām termināla sienām un klusībā nočukstēju ardievas. Pagriezusies es lēnām slīdēju ārā pa parādes durvīm. Vēl pēdējā cigarete, piebrauca automašīna. Es iekāpju, lēnām aizcērtot aiz sevis auto smagnējās durvis un iekšā kaut kas plīst. Skaļi un skaidri kā stikls akustiskā telpā. Migla acīs atmirdz visās varavīksnes krāsās. Tava lidmašīna paceļas, daļa manis ir prom. Daļa manis šobrīd jūtas tukšāka.

Kāpņutelpas durvis – es nevēlos vērt tās vaļā, es nevēlos iet iekšā. Pirmais stāvs, otrais. Atelpa. Skats caur netīro logu paveras vēl sērīgāks kā ierasts. Es nevēlos kāpt augstāk. Trešais stāvs, vēl palicis viens. Arī tam ir jānotiek. Ir jāspēj atvērt durvis. Ir jāspēj doties iekšā. Es vēl nekad nebiju tik skaidri dzirdējusi kā atslēgas sakļaujas ar slēdzenes reljefu. Šī skaņa cenšas izspēlēt ar manu prātu neglītu joku – tā rada sajūtu, ka nu pat būs jāgatavo vakariņas.

Dzīvoklis ir tukšs. Pārkāpju pāri slieksnim un pirmais ko ieraugu ir tevis atstātās dzīvokļa atslēgas. Tas derdzas. Tu esi prom. Prom uz ilgu laiku, bez konkrēti zināma atgriešanās datuma. Netīrie trauki no vakardienas vakariņām, neiznestā miskaste – kas pildīta ar tukšām stikla pudelēm. Izmētātas drēbes, nesaklātā gulta. Dzīvoklī, joprojām, skaidri jūtama tava klātbūtne, taču visas telpas ir tukšas. Gaisā vien virmo patīkams aromāts – tavs pēc dušas aromāts.

Pēc brīža esmu spiesta aiz sevis aizvērt durvis, jo neviens aiz manis neseko. Ar tukšu un bezcerības pilnu acu skatienu dodos dziļāk dzīvoklī, aizpīpēju cigareti, atveru klēpjdatoru un saprotu, ir jādzīvo tālāk. Pat, ja neziņas radītā agonija liesmo zilām liesmām – pat tad, atliek cerība, – varbūt, viss būs labāk kā šodien. Varbūt rīt.

 Aiz loga satumst. Ir pienācis vakars. Gaiss ir mitrs un vēss. Tālrunis spītīgi klusē, sociālo tīklu jēga ir zudusi. Ilgas kā maniakāla slepkava plosa veselo saprātu. Top pierakstīta katra spodrākā doma, jo jūtu virpulī tās ir grūti izšķetināt. Ir jūtams bardaks – dzīvoklī, manī, arī rokrakstā. Katrs burts dejo uz savu pusi un līnijas ir tik pat kā izdzisušas acu skatam. Vai esot tik tālu var aizmirst to, kas ir patiesi tuvu?

Vēlme zināt, ko Tu dari – ir kaismīga. Klusums izdzēš smaidu manā sejā. Atkal acu priekšā zied varavīksnes. Aizmirst nebūs grūti, jo atmiņu ir tik daudz. Liela, izplūdusi bilde. Es cenšos atcerēties katru niecīgāko detaļu, cenšos atcerēties cik zilo toņu ir tavā acu krāsā… Pie kārtējās neveiksmes nākas atskārst – „aizmirst” – tas būtu kā izmest atkritumos skaistu gobelēnu. Nemirstošas vērtības, mirstošā pasaulē allaž kļūst bezjēdzīgas.

Laiks rit savā savādā solī – liekas, tas apstājies, šķietami vien pēdējiem elpas vilcieniem virzot uz priekšu savus laika rādītājus. Gribas viņu apķert, liekas – viņam sāp. Liekas, viņš zin, ka ir saprasts. Liekas, viņam žēl, ka nespēj būt ātrāks. Es gribētu viņam pateikt, ka tā nav viņa vaina. Es gribu, lai pulkstenis zinātu, ka es viņu nevainoju. Es vēlos, lai laiks padodas. Es alkstu pēc laika vienmērīga tempa no šodienas līdz Septembrim.

Vēsais vējš pieskaras manam kaklam, mani taisnie mati noplīvo zīdaini nokutinot atsegto plecu līniju. Strauji ievelku elpu, iztaisnoju muguru, maigi pieskaros lūpām. Ir tāda sajūta… Es saņēmu savu daļu no Norvēģijas sūtītā gaisa skūpsta. Nemierīgi iepukstas sirds pakrūtē. Nodreb katra šūniņa manā dienas samocītajā ķermenī. Mirklis klusuma.

Atverot acis saprotu, ir pienācis rīts. Es nemanīju kā iemigu, nemanīju kā uzlec saule. Acīm paveras vien parketa atstarota diena. Tukšums nav pagaisis. Pagriezusies uz otriem sāniem un skatu ieurbjot sienā, es saprotu – nav spēka. Nav spēka celties, nav spēka vēlēties. Miegs, joprojām, ir te pat – es nevēlos, lai tas dodas prom. Viņš šobrīd ir mans vienīgais sabiedrotais. Un arī miegam, tāpat kā man – ir vienalga, vai manas acis ir sausas un satūkušas, vai man kājās aizmiegot ir palikušas nenovilktās čības. Es varu būt ar miegu – tik ilgi, cik ilgi būs nepieciešams, lai ieelpotu jaunās dienas svaigumu. Un es domāju – kā tas nākas – vakar cerēju uz rītdienu, bet rītdienā ceru uz jaunu dienu… Tas ir nebeidzams aplis – kad tas tiek iezīmēts, tam pazūd gan sākums, gan gals. Un liekas, dvēsele ir visa centrā – trūdoša un nomocīta.

Manis radīto klusuma simfoniju pāršalc griezīga skaņa. Mobilā tālruņa pīkstiens griež ausīs kā ar žiletēm. Kaut kas ieduras starp krūtīm – atkal, šī naivā cerība. Ziņa nav no Tevis. Atbildēt zūd spēks, taču pienākuma apziņa ir stiprāka par visu. Vien ar apātiskām kustībām haotiski spaidu skārienjūtīgo tālruņa ekrānu. Atmiņā aust mūsu vakardienas saruna. Manās atmiņās to caurstrāvo vēsums. Iespējams, tādēļ, ka tā bija ļoti saraustīta, iespējams, tādēļ, ka tavu prātu bija pārņēmusi grādīgās dziras vara. Aina uzplaukst manā apziņā – Tu un rums ar draugu pie sāniem. Tu neesi viens, bet Tu esi daļa manis, kura atstājusi mani vienu. Vai mani aizstāt tiešām bija tik viegli? Mirklis pārdomām un manī ierunājas spīts. Nekā negatīva, nekā draudīga. Vien izdzīvošanas instinkts. Kaut kas ir jādara lietas labā – jo es dzirdu sava ķermeņa locītavu rūsēšanu.

Viena pēda atduras pret vēso grīdas segumu – vēlreiz iepīkstas tālrunis. Ir atnākusi īsziņa – tavs labrīta sveiciens un jaunības mīlestības apliecinājums. Vai Tu vienmēr jūti, kad ir īstais brīdis? Es jūtu kā manī sēru važas lēnām atmaigst. Nedrošām, saraustītām kustībām lēnām pieceļos no gultas malas – ar abām kājām uz zemes. Ar vienu pie Tevis, ar vienu pie sevis. Mans citkārt, plastiskais ķermenis šobrīd atgādina veca kuģa vraku. Es uzņemu kursu uz ziemeļiem. Ironiskā kārtā, uz ziemeļiem jādodas, lai nokļūtu dušā. Uz ziemeļiem atrodas arī tā mana daļa, kura sevī nes prieku un radošuma garu.

Es paraugos uz savas plaukstas locītavu – ir grūti saskatīt ķermeņa līnijas. Tam par iemeslu kalpo gan acs plakstiņu pietūkums, gan karstās dušas tvaiki, ar ko pielijusi visa tualetes telpa. Es stāvu zem dušas, acis aizvērusi un ļauju lai karstais ūdens līst pār manu ķermeni atslābinot visas muskuļu grupas. Taču, viegluma sajūtas nav. Joprojām, liekas, ka ķermenis pildīts ar pelēko betona masu. Lidostas termināla sienas – es vēlos, lai tās atkāpjas. Es vēlos, lai pēdējās minūtes smagums izgaist. Es vēlos, lai vientulības važas krīt, lai tavu apskāvienu radītā korsete atsvabina manu vidukli un ļauj elpot.

Ietinusies dvielī kā sava ķermeņa otrā ādā, sēžu ar vienu kafijas krūzi, vienu cigareti, vienu dziesmu pie savas virtuves vienīgā galda. Viena, bet ne vesela – liekas, tukšumu sāk pildīt vēža slimnieka cienīgs nelabums. Krūtīs žmiedz, acis nemirdz. Pāri manam atslēgas kaulam rit dušas atstātās ūdens lāses. Un starpības nav nekādas – vai tās saldas, vai sāļas. Aiz sevis tās iededzina mitras svītras – jo trūkst Tavu lūpu, kas tās noskūpstītu.

Vieglais tunikas audums slīd pār manu ādu – durvis ģērbjoties esmu atstājusi pusvirus. It kā, gaidot – varbūt, pazibēs tavs kārais acu skatiens, lūdzoši tīkojot pēc atļaujas pieskarties. Jau atkal prātā sējas izmisums.

Spoguļa māņi – es skaidri dzirdu, cik viņš šodien neapmierināts ar to, kas attēlā paveras. Skumju sagrauzts tēls – robs pēc roba. Iedragāta pašapziņa, sakumpuši pleci liecinot par nedrošību. Bet, kā būtu – ja visu pasaules smagumu uzkrautu vienam? Bet kā būtu, ja vienai pasaulei norautu daļu liekot nest tik pats, cik ierasts? Ikdiena nekur neaizbrauca – tā palika ar nepilno mani, ierastajā sastāvā. Ieslēdzas taisnotājs, jāsavalda pūkainais ērkulis uz manas galvas.

Ir pienākusi pievakare. Saule jau met ēnas – kaijas muzicē pagalmā. Atgriežos ierastajā vietā pie vienīgā virtuves galda aizsmēķēju cigareti, drūmi noduru galvu, vārgi kustinot lūpas atbilstoši dziesmas vārdiem. Dziesma mani uzrunā – tiek apdziedāta gaisma, kas staro ap tevi. Un es iedomājos, cik daudz patiesības var ietilpināt vienās trīs minūtēs… Pieceļos, lai iebalzamētu seju spilgtākos toņos.

Liekas, krāsa kārta uz manas sejas mani ietērpusi svešā ādā. Esmu piemānījusi sevi un savu garastāvokli, tādēļ atveru ziņu portālu, lai vismaz kaut cik novērstu savu prātu no domas par tavām aprisēm. Pats liktenis ar mani spēlē jokus – Zviedrijā uzsnidzis sniegs. Mēs abi zinājām, ka jūlijā snigs. Vai pie Tevis snieg? Es tā arī neiemācījos adīt…

Debess plašajos laukos es cenšos novaldīt asaras. Lūkojoties augšup pārņem sajūta, ka esam zaudējuši. Nemitīgi pārņem sajūta, ka šīs bija mūsu atvadas. Ir jāiemācās sadzīvot ar to daļu manis, kuras nav un liekas, nekad vairs nebūs. Rētas sadzīst un aizmirstas sāpes, kas mocījušas. Aizmirstas kā bija, pirms brūce apauga ar kreveli. Aizmirstas kāda izskatījās gluda āda un rēta kļūst par cilvēka daļu. Ar vēlēšanos tam nav nekāda sakara. Vai Tu paspēsi atgriezties savā vietā pirms es apaugšu ar kreveli?

Smaidu. Ir tik interesanti lasīt manas 2012.gada apņemšanās. 21 prātīgs lēmums, kuru jau pirmajā nedēļā esmu paspējusi "pārkāpt". Un atzīšos, ka man patika:) Kā veicas pārējām, kuras kaut ko apņēmušās?

Jauns gads ir sācies un jaunas pārmaiņas. Katrs ir apņēmies sevī ko mainīt šogad! Tāpat arī Es! Pagāšais gads bija kā viesuļvētra, tad ballītes, tad mīlestība, šķiršanās, un visbeidzot atgriešanās no turienes kur es biju sākumā! Tas ir no nekā! Nu gads ir sācies jau diezgan interesanti,un esmu apņēmusies mainīt to,esmu brīva un skaista,pietam jauna! Diezgan daudz sevi biju ziedojusi pagāšajām attiecībām un domāju ka tās ilgs ilgi,bet nu kā Mums visiem zināms "Nekas nav mūžīgs". Šī šķiršanās man lika daudz ko apdomāt cik daudz mēs sievietes daram vīriešu labā un cik daudz uzticamies, nemaz nezinot kas mūs galu galā sagaida un kāda ir patiesība… Tobrīd zinot ka viņš ir ar mums mēs uz laiku aizmirstamies un atbrīvojamies,bet ja atbrīvosies par daudz,var būt sāpīgi! Vienmēr ir jābūt kādam noslēpumam ko viņš nezin! Mans noslēpums jums būs tāds,ka es arī dikti paļāvos uz to ka varētu viss būt mūžīgi – un atsākot veco dzīvi biju šokā, biju pieņēmusies kārtīgi svarā un padomājusi ka sevi biju daļēji aizmirsusi,jo pa daudz ziedojos viņam. Šinī gadā esmu atguvusi savu figūru un dzīvoju pilnā sparā, un kā viņš redz esmu spēcīga un tāda kā agrāk, un viņā pamostas kārtējais mednieka instinkts! ES! Tāpēc novēlu MUMS sievietēm nekad neaizmirst par sevi, un vienmēr būsim pašas sev pirmajā vietā! Jo vairāk mīlēsim sevi,jo vairāk mīlēs mūs 😉 Veiksmes un mīlas pilnu jauno gadu :*

Tāds kluss, mierīgs rīts… Temperatūra nodzīta, kakls pat nedaudz patīkami smeldz (ingvera tēja gan to drīz labos), iespēja izrauties no darāmo darbu kaudzes, kaut uz 2 stundām un koncentrēties uz lietām, kas šai gadā paveiktas un izdevušās; bez spiediena un stresa pasapņot un plānot Jaunā gada vēlmes un pienākumus. Tik daudz, kas ikdienā gāžas uz galvas un reti, kas nāk viegli – vismaz par lietām, kas ir cīniņa vērtas visbiežāk ir jāplēšas ar zobiem un nagiem. Vai tā ir skola, karjera, attiecības vai ārējais izskats – kad vēlies būt labākais, tas paņem laiku un spēkus un reizēm Tu attopies – esmu piekususi. Dienasgrāmatu rakstu jau no 12 gadu vecuma. Un ziniet, tiešām palīdz. Kad reizēm uznāk besis var gan izlikt savas emocijas veselīgā ceļā, gan "pagriezt laiku atpakaļ" un iedvesmoties no pagātnes (ja varēju tad, tad varu arī tagad), vai tieši otrādi – sasparoties un nolemt – jā, tur vairs negribu atgriezties. Pagājušajā gadā gājis visādi. Joprojām taustos, meklēdama pamatu zem kājām, jo vēl esmu jauna un nepieredzējusi. Mācos daudz par citiem cilvēkiem, bet visvairāk atklāju pati par sevi. Tieši tāpēc vairumā gadījumu viss ar mani šogad notiek pirmo reizi – daudz nebijušu pieredžu (ne vienmēr tās labākās, bet – savā ziņā visnozīmīgākās). Ko šorīt sev apsolu ir – tvert dzīvi nedaudz vieglāk, laimīgiem cilvēkiem piemīt aura, kas apņem arī pārējos, jeb, kā teicis Ralfs Valdo Emersons, "laime ir kā smaržas, ko nevari izlaistīt uz citiem, neuzšļakstot pāris piles uz sevis paša". Raizes jau nekur nepazudīs, bet mūsu attieksme pret tām noteiks, cik tās ir pārvaramas. To pašu novēlu arī Jums, mīļās cosmo meitenes, novērtējiet visu, kas Jums ir, ja kas neizdodas ar pirmo reizi – mēģiniet vēl ! Ja neizdodas arī pēc labākajiem pūliņiem – varbūt nebija lemts. Viss notiek uz labu, lai cik muļķīgi tas neizklausītos 😉 Jaukas brīvdienas Jums, Laimīgu Jauno Gadu un tiksimies 2011. ! (l)